Detektīvsērijas Izmeklē Anna Elizabete
divdesmit piektā grāmata
“ATPAKAĻCEĻA NAV”
(frgamenti)

Jūnija vidus. Mežāji
Pūču Māja

– Labi, bērns, ka tu... ka jūs nolēmāt atgriezties, pirms... – baronese Anna Roze no Pūču Mājas lieveņa uzrunāja tikko atbraukušos Annu Elizabeti un Miku Kaķīti.
     Pirms kā? Kāpēc vecmāmiņa izskatās dikti saraizējusies un... sakritusies?
     – Vecmāmiņ, tev viss labi? – Anna apskāva sīko, kā allaž balti tērpto augumiņu.
     – Man – jā. Par citiem nezinu. Katrs par sevi lai atbild pats. Nāciet iekšā, ēdīsim vakariņas, Leo ar Maksi pusi dienas būrās pa virtuvi, – Anna Roze pagriezusies lēni iegāja mājā.
     Anna Elizabete un Miks saskatījās. Te kaut kas perinās...

* * *

Otrdienas rītā atlidojuši no Vīnes un Grīšļa laipni sagaidīti, viņi lūdza braukt nevis uz Mežājiem, bet uz Rīgu – Mika Hospitāļu ielas dzīvokli. Vajadzēja dažas dienas pārdomām. Grīslis taktiski neko nejautāja. Galvenais, lai nenojūk dubultkāzas Jāņos. Līzbete bija apsolījusi tās novadīt, un, spriežot pēc tā, ka Melderis un Vallis joprojām atradās Austrijā, viņa to darīs pārī ar Miku. Hmm...
    Aicināts uz kafiju, Grīslis lauzās kā jauna meita – nav laika, darbi, negribot traucēt, ceļotājiem jāatpūšas –, līdz Anna uzrūca, atgādinot, ka saulgrieži nav aiz kalniem un priekšā vēl kaudze sagatavošanas darbu... Tas nostrādāja. Paklausīgi apkrāvies ceļasomām, Grāfa pavadīts, Grīslis lāčoja uz trešo stāvu, kamēr Miks ar Annu aizjoza uz stūra veikaliņu pēc ēdamā.

– Jurčik, kā sokas ar nozāļoto režisoru? – salējusi krūzītēs dievīgi smaržojošu kanēļkafiju un nolikusi virtuves galdiņa vidū prāvu šķīvi ar vasaras sviestmaizēm, Anna ievaicājās.
     – Es-m... hm-mm... m-mm... – Grīslis, piebāzis muti, iemurdējās.
     – Ēd, augošais bērns, vēlāk parunāsim! – Miks iesmējās, iekozdamies tomātmaizē.
     Momm-momm-momm! Viņam klēpī iegūla liela, pelēkausaina galva. Un man?
     – Vecais, es taču tev esmu parādā siera desu! – Miks iesaucās. – Līzbet, drīkst?
     – Nevis drīkst, bet vajag. Parādi jāmaksā, – viņa atsmaidīja. Grāfs sajūsmā ierūcās.
     – Dažiem veicas, – Juris, nokopis divkāršo siermaizi un vienā garā malkā izdzēris kafijas krūzi (tieši kā Dambergs!), beidzot bija gatavs runāt.

Īpaši daudz stāstāmā nebija. Pilsētas teātra režisors Ronis nozāļots ar to pašu psihotropo-sedatīvo zāļu kokteili, kas vairākkārt izmantots agrāk – Rasmas slepkavībā, Meldera nolaupīšanā, maniaces Laures draudzenes indēšanā, iespējams, arī Zelmas sirdstriekas izraisīšanā, pirms tam – pulkveža Kalēja dēla sazāļošanā un dzīvnieknīdējas Asines nogalēšanā. Uzprasījās nepatīkams secinājums: pat ja septiņkārtējā slepkava Linda Laure mirusi, nekas vēl nav beidzies. Jo visām šīm lietām bija tiešs vai netiešs sakars ar Pelēko, Basa aģentūru, Kaķīša komandu un... pūčmājniekiem. "Ļoņčiks pateica īsi: specdieniestu kokteilītis!" Grīslis nobeidza īso atskaiti.

Abiem no Grācas šosejas nostumtajiem asinīs atrastas šīs pašas vielas!
     Komisārs Kraftigs to bija pateicis Annai Elizabetei vēl pirms liktenīgā vakara Troļļu Mājā.

– Līzbet, tu ko gribēji teikt? – Grīslis bija pamanījis viņas sakustēšanos.
    – Nē, tāpat vien prātoju. – Vispirms jāaprunājas ar Miku.
    – Skaidrs. Sfinksa nerunā, sfinksa smaida... Klau, kas jums Volfsbergā īsti atgadījās? Kalējs ar Leo un Maksi divas pēdējās naktis neiznāca no bibliotēkas, bet iekšā gāja augstu un skaļi!
    – Jurčik, man ir lūgums – nerunāsim par šo lietu, līdz viss būs galā. Tā vai citādi. Vislabāk – nekad! Atvainojiet, es tūliņ! – Anna aši izgāja no virtuves un noslēpās vannas istabā.
     – Kaķīt, es taču... negribēju! – Grīslis apjuka. Nu Līzbete būs nikna...
     – Neķer kreņķi, aties. Dažos vārdos: mēs tur piedzīvojām tādu nodevības mistēriju, pret kuru pagājušie seši gadi ir bērnu šļupsti. Tā arī nesapratu, kādam velnam mēs tur bijām vajadzīgi...

...tonakt Anna atkal sapņoja par Berghofu. Volfu-Bergu dzimtas kapličas durvis bija vaļā, tajās stāvēja Bergu ciltsmāte Ursula. Redzošā, kura bija izglābusi Volfsbergas baznīcēnus un saņēmusi Romā svētītu dzīvības krustu ar uzrakstu "Dzīvība pāri visam!" – Bergu dzimtas devīzi.

–Tu nekad nebūsi laba visiem. Dažiem tu esi pārāk liela, jo viņi ir sīki. Citi tevī redz bērnu – nav vērts pārliecināt par pretējo, dzīve pati to izdarīs. Kādam tev līdzās karsti, citam auksti, kādam tevis par daudz, citam nepietiek. Un tikai tu zināsi, ka pietiek – gan pašai, gan tam, kurš būs laikā tev.

* * *

Vasaras saulgrieži. Mežāji

Bija pienākusi lielā diena, kad zem Pūču salas simtgadīgajiem ozoliem, draugiem un ķepaiņiem klātesot, tiks salaulāti divi jaunie pāri: Juris ar Moniku un Viktors ar Undīni.
    Bergu nams vibrēja svētku gaidās. Pļavas vidū ziedu altāris un smaidīga laulības reģistratore, uzposušies viesi, zālē rātni guloši ķepaiņi, liega mūzika... Dobji nodunēja Bergu nama gongs, ieskanējās Vāgnera Līgava nāk, visi pagriezās pret Pūču Mājas terases durvīm, taču... neviens neiznāca. Tikai Pūču salas otrā galā Melnupē dobji ierūcās kutera motors...