You are here
Lasītāji par grāmatu
Lasītāji par romānu “Atpakaļceļa nav”
Sērijā Izmeklē Anna Elizabete izlasītas visas grāmatas. Un joprojām nespēju, sākot lasīt, nolikt malā.
“Atpakaļceļa nav” ir viena no intensīvākajām sērijas grāmatām, kur nodevība seko nodevībai, bet uzticība tiek pārbaudīta ik uz soļa. Attiecības, aizvainojumi, noslēpumi un smagi notikumi, pēc kuriem nekas vairs nevar būt kā iepriekš. Dace Judina ļoti skaidri parāda to, ko tik bieži redzam dzīvē – kā sajūta, ka cilvēks nav pietiekami novērtēts, viņam kaut kas nav iedots vai citiem ticis vairāk, pāraug aizvainojumā, skaudībā un alkās par katru cenu atgūt sev “pienākošos” daļu. Bet Lielo Manipulatoru paņēmieni, laikam ritot, nemainās...
Pēc 25 sērijas grāmatām rakstnieces priekšā jānoņem cepure: viņa joprojām pārsteidz – neparedzami stāsta līkloči, notikumu attīstība un nemainīgais "vēl tikai vienu nodaļu...".
Agnese Tauriņa, SA speciāliste, webdizainere
Ir cilvēki, kam nekad nebūsi labs gana: nekad nepietiks, nekas nepatiks, neko nenovērtēs. Vari izdegt un izplēnēt, viņus tik un tā nesasildīsi. Tavu pašaizliedzību uzskatīs par pašsaprotamu, gar tevi kājas noslaucīs, vēl pasūdzoties, ka nav gana mīksts kājslauķis. No tādiem vajag aiziet laicīgi, ja nevēlies sajusties izsūkts.
Aizdomājos par godkāri un to, cik ātri tās ietekmē labs cilvēks spēj kļūt par neuzticamu intrigantu, izsitot gadiem būvētu pamatu zem kājām sev un citiem, vai par nervozu, neciešamu kretīnu. Es labāk gribētu būt mazais, pelēkais "nekas", bet ar saglabātu cilvēcību un patiesu smaidu sejā. Jo iegūtais var nebūt zaudētā vērts.
Prātoju par to, cik svētīga un nekļūdīgi precīza ir dabiskā atlase... Un par to, ka viss turpinās.
Lasot vairākkārt bija jāpasniedzas pēc salvešu kastītes... Daudz dzīvesgudru atziņu, kuras vēlējos saglabāt – lai noder kā labs ceļvedis dažādās dzīves situācijās.
Zita Reča, profesionāla grāmatniece
Autores spalva griež kā ķirurga skalpelis – precīzi un tieši sāpīgajā vietā. Ļoti skaudri tiek izgaismotas trīs lietas – Draudzība, Uzticība, Nodevība. Un ļoti skaudri tiek aprakstīts, kas notiek, ja visam pa vidu nostājas Politika un Bizness... Neviļus nāk prātā “Rīkojums Nr. 2”, “Rīdzenes sarunas”, kurās piedalījās slavenie 3A, un, protams, atmiņā ataust jezga, ko sacēla viens no 3A, kad uzzināja, ka Dailes teātrī tiks uzvesta izrāde “Rīkojums Nr. 2”...
Lasot par gandrīz perfekti izplānotām slepkavībām, skaidrs, ka vietējie varasvīri ne uz ko tādu nebūtu spējīgi. Īstenie “diedziņu raustītāji” sēž 1000 kilometru attālumā aiz sarkanbrūnas, robotas sienas un vēl aizvien uzskata, ka Latvija ir viņu “vēsturiskā teritorija”...
Raivo Deklavs, atvaļināts NBS virsnieks, zemessargs
Vētrainu, negaidītu notikumu pilnā stāstījumā Dace iepin viedas atziņas: "Nesāpini, lai pats netiktu sāpināts", "Nesoli, ja nevari izpildīt, bet, ja soli, tad noteikti izpildi", "Pasaulē viss ir līdzsvarā – kā darīsi tu, tā tev taps atdalīts", "Vislielākā vērtība ir cilvēku savstarpējo attiecību kvalitāte: draudzība, uzticība", "Vislielākais grēks ir nodevība".
Vai varam būt droši, ka mūs nenodos? Vai bijušais draugs, kurš mūs pazīst vislabāk, var nodot? Izrādās, var. Katram ir vājais punkts, kas dara viņu ievainojamu. Vienam – ilgi slēpts aizvainojums, rūgtums par to, ka nav novērtēts, ticis izmantots. Otram – nepiepildītas ambīcijas. Trešajam – melna skaudība. Un tad nāk Gadījums vai Manipulators, kas atkodē cilvēka vājo vietu un liek lietā draudus vai piedāvājumu, no kā nevar atteikties. Un bijušais draugs kļūst par nodevēju. Par ienaidnieku.
Vai tas ir neizbēgami? Diez vai. Ir taču cilvēkā godaprāts un sirdsapziņa. Ikvienā situācijā ir izvēle – nezaudēt uzticību, saglabāt cilvēcību. Bet vai mēs esam droši, kā paši rīkotos krīzes situācijā: saglabātu uzticību cilvēcībai vai pakļautos manipulācijai? Šo jautājumu Dace mums uzdod savā jaunākajā romānā.
Ilze Veitnere, pensionēta klīniskā psiholoģe
Tik spraigs sižets ar tik daudziem slāņiem, kas neļauj atrauties un liek turpināt lasīt, jo – kas būs tālāk? Garšīgs stāstījums, kas savijas, atvijas un atkal savijas. Pateicoties tam un manai iztēlei, šobrīd ir sajuta, kas esmu tikko noskatījusies vienu izcili labu krimiķi, kur ir gan mūsdienu problēmas, gan romantika un, protams, detektīvam raksturīgā spriedze. Gaidu turpinājumu!
Lāsma Četverga, ārste
Vai mēdz būt bijušie? Vai dubultaģents var nodot vēlreiz? Paraugoties apkārt, nevar nepamanīt – bijušo nav, un bijušie dzen atvases visu acu priekšā, neslēpjoties. Protams, var teikt, ka bērni nav atbildīgi par vecāku grēkiem. Varbūt. Tomēr viens ir skaidrs: bērni no vecākiem iegūst savu pirmo pasaules skatījumu, apgūst uzvedības normas, mācās izšķirt, kas ir labs, slikts, ētisks, neētisks, noziedzīgs... Ar šo mantojumu arī bijušo atvases dodas tālāk. Sabiedrībā, pasaulē, politikā un varā. Kā interesēs darbosies šī bijušo ataudze? Sabiedrības? Valsts? Vai tomēr tikai savās?
Anna Elizabete un Miks Kaķītis saskaras ar bijušo atvasi un nonāk situācijā, kad pašu biedri piepeši sāk turēt abus aizdomās, tiesa, bez pierādījumiem. Šo leļļu teātri aiz auklām rausta divi: bijušais, un viņa sabiedrotais – kāds, kurš savus ideālus, pārliecību, valsti nodevis jau divreiz. Var nodot arī trešo reizi, saindējot valsti un sabiedrību tik pamatīgi, ka diagnoze skanēs: vēzis.
Brīdis, kad jāgriež ātri, asi, bez žēlastības. Griezt var, tikai zinot, kur griezt, kā un ko. Pretējā gadījumā – neveiksme un nāve. Jo saindēt var ne tikai sabiedrību. Arī cilvēkus. Īpaši tos, kuri nav novērtēti. Vispatiesāk mūs pārbauda laiks, nauda un vara. Kas notiek, ja nenovērtēts, pazemots, nepamanīts cilvēks nonāk pie varas? Vēlme sevi pierādīt, pašapliecināties ir tik spēcīga, ka... savējie, radi, domu biedri kļūst nevēlami. Viņu uzskati, vērtības tiek noniecinātas. Atpakaļceļa nav. Tāpat kā nav iespēju izlīgt, izrunāties, izlīdzināties.
Aivis Biķernieks, sociologs
Ir tik labi sajust, ka savās domās uz pārdomās neesi viens, ka arī citiem ir sāpe un domas: kaut kas nav īsti pareizi, sāk spiest pat aisbergu redzamās daļas, nerunājot par to, kas tur lejā, dziļumā...
Tik savādas sajūtas pēc sērijas Izmeklē Anna Elizabete jubilejas grāmatas “Atpakaļceļa nav” izlasīšanas: lietas nosauktas īstajos vārdos – kā īleni no maisa, kā āža spalvainās kājas lien ārā no visiem pakšiem. Cilvēcība klusiņām paslaucīta zem krāšņiem varas, naudas un pārspīlētas varenības paklājiem. Bet, kaut kur dziļi zem pelniem klusi gruzd un dūmo patiesības oglītes...
Par Daces Judinas grāmatām ne reizi vien esmu teikusi – "lasās aizraujoši!" un “ātri beidzas!”, labi, ka pēc tam seko mierinājums – "turpinājums sekos". Apbrīnojama valoda, tik vienkārša un skaidra; valodas pērles; vārdi, kas tiek celti saulītē, lai novērtētu mūsu valodas skanējuma bagātību.
...un atkal “kaķa nadziņi”, kad pie apvāršņa klusiņām milzt kārtējā nejēdzība... Jau virsrakstu izlasot, prātā nāk rindas no I. Ziedoņa: “Un, ja arī dažā pavārtē / Pēc nekrietnības smirdēs, / Sauciet: "Man ir tikai viena sirds!" / Sauciet, un jūs dzirdēs.” Kaut mūs latviski sadzirdētu vienmēr un visur, kamēr nav par vēlu!
Siguta Pugule, strādā pedagoģijas jomā, IAE fane
Mūsdienās vārdu kopa "lai cilvēkiem labāk" nereti ir tikai teorētisks sauklis. Realitātē cilvēks kļuvis par tādu kā pasaku būtni, kuras labuma dēļ tiek organizētas dažnedažādas peripetijas, lai kāds cits, kurš sevi arī dēvē par cilvēku, baudītu naudas, varas, slavas labumus, aizmirstot, ka pārāk ilgi glabāti krājumi mēdz sapelēt vai tajos iemetas parazīti, kļūstot par sava saimnieka saimniekiem.
Dažādās institūcijās strādājošie nereti mēdz savu atbildības neuzņemšanos attaisnot ar sistēmas dēmonizēšanu vai apdievošanu, labprātīgi atsakoties no pašu brīvās gribas, paša adekvātas rīcībspējas, vērtību sistēmas (ja tāda ir) un tā sauktajiem nerakstītajiem likumiem, kuru ievērošana garantē vārda cilvēks attiecināšanu uz sevi pēc būtības. Jo apgalvojumi "ko gan mēs varam pret sistēmu...", "ar sistēmu ir bezjēdzīgi cīnīties..." ir kā mantras, kas paralizē saprātu un sirdsbalsi, bet darbošanās pret savu gribu un sirdsapziņu ir vai nu gļēvums, vai noziegums, pirmām kārtām – pret sevi. Skarbi un vienlaikus dziedinoši. Ne lai kādu tiesātu vai sodītu, bet lai atpazītu sevī, nosauktu vārdā un, pieņemot lēmumu, darītu citādi – ne vairs pakļaujoties, bet uzņemoties atbildību. Tiem, kuri dara, kļūdas ir neizbēgamas, un tās vēlams uztvert kā mācībstundu, turpretī nodevība vienmēr ir izvēle, un tās sekas – nenovēršamas. Agrāk vai vēlāk.
Gundega Kozlova, psiholoģe, psihodrāmas speciāliste
“Atpakaļceļa nav” ir detektīvs par izvēlēm un to cenu. Cik maksā nodota uzticība? Šis jautājums Daces Judinas romānā “Atpakaļceļa nav” skar gan lielas, bīstamas spēles, gan attiecības starp cilvēkiem, kuri vēl vakar viens otru sauca par savējiem. Aizdomīgi notikumi, uzbrukumi digitālajām sistēmām un arvien grūtāk izskaidrojama līdzcilvēku rīcība liek uzdot nepatīkamu jautājumu: kuram vēl var uzticēties? Kad patiesība sāk nākt gaismā, vairs nevar izlikties, ka viss var turpināties pa vecam.
Nodevība nav tikai sižeta risināšanas paņēmiens. Autore rāda, ko tā nodara draudzībai, ģimenei un cilvēka spējai justies droši pat savās mājās. Anna Elizabete pamazām nonāk pie atziņas, ka palīdzēt citiem nenozīmē ļaut viņiem bezgalīgi pārkāpt savas robežas. Tas piešķir grāmatas nosaukumam dziļāku nozīmi. Spriedzi atsver autorei raksturīgie dzīvīgie dialogi, humors un siltums starp varoņiem. Tieši tāpēc briesmas šķiet personiskas: lasītājam rūp cilvēki, kuri tajās nokļuvuši. Sērijas lasītājiem šī būs aizraujoša un emocionāli nozīmīga tikšanās ar pazīstamajiem varoņiem.
Valts Dalbiņš, uzņēmējs un politiķis
Lasot kārtējo sērijas Izmeklē Anna Elizabete grāmatu, sev jautāju: kāpēc šīs sērijas grāmatas ir tik maģiskas, ka vēl ilgi pēc izlasīšanas, ejot ikdienas gaitās, domas par izlasīto atgriežas, liekot uz pasauli skatīties grāmatas varoņu acīm. Vai tā ir rakstnieces radītā vide – Pūču sala, kur dzīvo pūčmājnieki, kur kūsā dzīvība? Ikvienam gribas paciemoties vietā, kur jūtama mājas dvēsele, kur kopā ar pūčmājniekiem var iemalkot kanēļkafiju, iedzert ūpenīti vai kopā ar Grāfu un Baronu II baudīt Pūču Mājas omulīgo atmosfēru.
Nebrīnos, ka ar laiku pūčmājnieki kļuvuši par lasītāju ģimenes locekļiem, par savējiem.
Lasu “Atpakaļceļa nav” un baudu ik teikumu, ik vārdu. Rakstniece Dace Judina meistarīgi un precīzi prot sajust Laika elpu un nosūtīt lasītājam veselu pārdomu vētru, kas neliek mieru, aicinot uz diskusiju.
Jaunais romāns ir skarbs, jo pasaulē, kurā dzīvojam un kur aizvien biežāk sevi piesaka MI, citādi nevar. Cilvēki tiek radināti skatīties uz pasauli caur filtru. Taču ne vienmēr it kā ārēji skaistajam un košajam ir tikpat skaista iekšiene.
Šis vēstījums ir par uzticību un nodevību: darbā, mājās, sadzīvē, attiecībās. Lai iznīcinātu uzticību, nevajag daudz – pietiek ar iesētu aizdomu sēklu savējo vidū. Šis ir stāsts par manipulāciju lielmeistariem, pelēkajiem kardināliem, shēmotājiem, bailēm, varu un naidu. “Zābaku laizīšana nepasargā no spēriena” – lakoniska, trāpīga un sāpīga atziņa.
Visos laikos cilvēku attiecībās grūtākais – prasme novilkt sarkano līniju, nošķirot darbu no dzīves, sargājot ģimeni, draugus un mīlestību. Jo dārgākajam cenas nav.
Romāns ir īsta domu spēle. Jo jāmācās domāt slāņos. Un nav viegli atšifrēt, kurš tēlo, kurš slēpjas, kurš baidās.
Ruta Skrebele, literāte un pedagoģe
Autorei nav grāmatas, kas neliktu aizdomāties par notikumiem sabiedrībā un iztēloties, kā lasītājs rīkotos varoņu vietā. Sanāk neatbilstības un paradoksi: sabiedrībā kā vērtība tiek izcelta ģimene, taču klusībā tiek tolerēta braukšana dzērumā, sīki likumpārkāpumi un nolaidība darbā...
Katrs taču grib savu mazo laimīti! Dabūt, nosargāt par katru cenu, pat uz citu rēķina. Bet katra mazā laimīte ir cieši saistīta ar citu cilvēku laimītēm un vērtībām. Grāmatā lieliski parādīts, kurp noved domāšana tikai par savu mazo laimīti. NEKUR. Gribas cerēt, ka kāds no lasītājiem pēc grāmatas izlasīšanas pievērsīsies ne tikai savai mazajai laimītei...
Kristiāns Blumbergs, drošības speciālists
Manuprāt, šī no visām IAE sērijas grāmatām ir visspraigākā un spridzinošākā. Aizdomās turēju gandrīz visus! Tiesa, ar domu – nē, nevar būt, tikai ne viņš, bija taču tik labs draugs! Bet, kā izrādās, nopirkt var daudzus. Un mūsdienās 30 sudraba grašu cena ir ļoti mainīga. Kādu var nopirkt ar lielu naudu, kādu – ar amatu, kādu – iebiedējot, ka tiks nodarīts pāri tuvajiem. Bet vai ir vērts? Karmas likumu neviens nav atcēlis, un karma mēdz sist visnepiemērotākajā brīdī...
Intriga kāpj, zūd ilūzijas, zūd ticība draugiem. Daudz zaudējumu. Līzbetei nākas izdarīt smagas izvēles. Tiek dedzināti tilti. Zaudēti daudzi it kā draugi. Paliek daži – līdz kaulam savējie.
Un vēl – tiek dota cerība, kuru daudzi gaidījuši jau vairākus gadus...
Antra Apanasjonoka, grāmatmīle, IAE fane
Autores analītiskais prāts un redzējums, paslēpts aiz mākslinieciskās izpausmes plīvura, rada darbu, pēc kura izlasīšanas kādu brīdi jāpadomā, kas un cik daudz no tā ir izdomāts? Pat ja mēs šobrīd redzam un šķietami saprotam kas, vēlāk atgriežamies savā ikdienā un viss turpinās kā līdz šim. Tikmēr tās lokomotīves, kas spējušas iespaidot lēmumus, grozīt likumus un pakārtot valsts vektoru sev par labu, turpina realizēt plānus, liekot sliedes savam skrējienam un samaļot cilvēku dzīves.
Arturs Nīmanis, IAE detektīvsērijas mākslinieks
Draudzība kā cilvēku attiecības balstās uz trausla pamata - uzticēšanās un patiesuma. Kad šajā pamatā sāk parādīties plaisas melu, izlikšanās, nevērības, pāspīlētas greizsirdības veidā, draudzības ēka kļūst nedroša un vairs nespēj turēt slodzi. Draudzības izjukšana šādu faktoru dēļ nenotiek pēkšņi, tā ir klusa erozija - kā ķirmji sagrauž koku. No āpuses un pa gabalu vēl izskatās labi, bet kopā neturas. Beigt draudzību, kad parādās minētās negācijas, nav ļaunums - tā ir sevis pasargāšana un jaunu robežu nospraušana. Dažreiz atvadas ir vienīgais veids, kā palikt uzticīgam pašam sev un vērtībām, kam tici.
Romāns atspoguļo šī laika sajūtas un dzīves telpu. Ir grūti aizvērt grāmatu, līdz tā nav izlasīta.
Jānis Vilnītis, uzņēmējs un politiķis
