Pēcvārds
Katram savi... skeletiņi

Divdesmit piecas grāmatas kopā ar Annu Elizabeti un pūčmājniekiem – piecpadsmit gadi pētījumu, izbraukumu, interviju, novērojumu un tikšanos ar dažādiem cilvēkiem un (ticiet vai ne!)... ar viņu skeletiem – īstiem un metaforiskiem...

     Mums katram ir savs skapis (lāde, seifs, pagrabs, pieliekamais kambaris) ar skeletiem – vienam to ir vairāk, otram mazāk, vieni ir nekaitīgi jautri, citi – ļauni un atriebīgi. Šīs slēptuves parasti atrodas aiz trim atslēgām, tā teikt, lai klusi un mierīgi. Taču reizēm skeletiem kļūst garlaicīgi, un tie sarīko izlaušanās šovu. Lai izgrabinātu ierūsējušos kauliņus un lustīgi padejotu pilnmēness gaismā...
    Veicot rūpīgu izpētes darbu, ir izdevies viņus identificēt. Vismaz lielāko daļu.

“Mums jau te vēl jādzīvo” – cilvēks nevar atļauties iebilst, jo a) šefs atlaidīs, b) ārsti atspēlēsies, c) bērnam skolā būs sliktas atzīmes, d) kāds noteikti pieminēs...
     “Moja hata s kraju” – kamēr tas pašu tieši neskar, tikmēr vienalga, kas notiek.
     “Ko nu es – sīks, mazs cilvēciņš... es neko nevaru...” – turpinot pildīt pavēles un vergot citiem.
     "Tur jau nekā tāda nebija!” – iemīļota likumpārkāpēju, varmāku un noziedznieku atruna.
      “Lasījis neesmu, bet man ir viedoklis!” – par visu, ko nepārzina un nepazīst.
      “Runāt caur roku” – nespēja atklāti paust viedokli, izstāstīt par sevi un citiem.
      “Nav īstais brīdis...” – atlikšana uz vēlāku, kad vairs nebūs ne laika, ne iespēju.
      “Viņu bērni/mazbērni jau nav vainīgi!” – populārākā atruna attiecībā uz lustrāciju un piederību politmafijas dinastijām.
      “Uhh, kā uzrakstīšu!” – anonīmos iesniegumus partijas centrālkomitejai nomainījuši tīmekļa komentāri.
      “Toreiz... bija labāk!” – neobjektīvs un glorificēts skats uz pagātni.
      “Viņi visi ir tādi!” – vispārinājums attiecībā uz tiem, kas jebkā atšķiras no “pieņemtā normālā”.
      “Tā ir patiesība, jo X tā teica/rakstīja” – nekritiska viedokļa pieņemšana.
      "Ja jūs man tā, es jums šitā!" – sadzīviska atriebība pašmāju gaumē.
      "Es visu varu pats/pati!" – nespēja lūgt palīdzību un sadarboties.
      "Grūti uzsākt, vēl grūtāk pabeigt" – modernā laikmeta kaite: prokrastinācija.
      "Nu ko ta' es – es jau neko!" – ideāla inertas būtnes dzīves pozīcija.
      "Trīs mērkaķi un rozā brilles ar stratēģiskajām klapītēm" – neko neredz, neko nedzird, neko nevienam nesaka, un vispār – viņam ir labi paša mazajā mikropasaulītē.
      "Kā tie ļautiņi nesaprot, ka patiesībā ir tā..?" – profesionālais dīvānkomentētājs.
      "Kas prātā, tas mēles galā" – pēc tam nereti nākas izsmelt okeānu.
      "Kad viņi reiz ņems dakšas rokā?! Cik var ciest un liekt muguras ?! Ja es būtu jaunāks..." – tipiska malā stavētāja gudrība.
      "Kad nav kazai piena, tad nav – paceļ ļipu un salej atpakaļ!" – neparko nemēģinās vēlreiz.

Noderīgs ieteikums: savus skeletus vajag mīlēt, lolot un palaikam izlaist no skapja, lai izkustas un palēkā, citādi viņi aiz garlaicības sanīkst, sadusmojas un naktīs saceļ pārāk lielu troksni!

Nesen man vaicāja, kāpēc es tā mīlu ironiju un melno humoru. Hmm... Varbūt tāpēc, ka maza, greiza vīpsniņa, melnais humors, sarkasms un ironija ir pēdējās bruņas, kas spēj pasargāt no lielās, ļaunās pasaules. Starp citu, nereti tieši skarbākie jokotāji savā dziļākajā būtībā ir vislabākie cilvēki un uzticamākie draugi. Un laimīgs tas, kura mājinieki un draugi saprot melno humoru.

Izmantojot izdevību, gribu no sirds pateikties Savējiem – Arturam, Mammim, Draugiem, Lasītājiem un Izdevējiem!
      Šis ir dubultjubilejas gads: 25/50. Bez jums tas nebūtu iespējams!

Dace