REĢE
Laika stāsti – 10. grāmata
(Sagatavošanā)

...laikā un telpā

–Ko tu redzi, meitiņ?
     –Tur ir daudz cilvēku. Viņi nāk man virsū... Mamm, ejam prom!

Pēc 12 gadiem

–Ko tu redzi, meitiņ?
     –Daži cilvēki nāk pretī, viņiem ir laipnas sejas. Viņi paiet garām un es jūtu drošību, lai gan visapkārt ir citi cilvēki ar drūmām sejām. Viņi nenāk man klāt, un arī man negribas viņiem tuvoties. Viņiem sāp.
     –Kas viņiem sāp?
     –Viņi paši.

Pēc 2x12 gadiem

–Ko tu redzi, meitiņ?
     –Esmu viena cilvēku mežā. Jūtu, ka vēl ir kāds, kurš redz, bet viņš ir tālu, ļoti tālu.

Pēc 3x12 gadiem

–Ko tu redzi, mamm?
    –Tur ir daudz cilvēku. Nenāc man līdzi! Tev jāpaliek šeit.

* * *

Ozolkalns. Mūsdienas

Viņa lēniem soļiem izgāja pagalmā. Virs tumšā meža kvēloja asinssarkans pilnmēness.
    Nepavisam nav labi. Nāks lielas pārmaiņas un jukas, ļaudīm atkal vajadzēs padomu. Taču viņa viena nespēj, vajadzīgs palīgs, mantinieks. Tagad!

Bet vai šodienas cilvēks vairs māk kausīties un dzirdēt, skatīties un redzēt?
    Viņš nemitīgi skrien – bez jēgas, kā vista, kam tikko nocirsta galva.
    Viņš rosās, tikai viņa darbam nav paliekoša rezultāta.
    Viņš runā, taču tās ir tikai skaņas, kas tricina gaisu.

Šodienas cilvēks slavē tehnoloģisko progresu, zinātnes attīstību, jauna tipa atvērtu sabiedrību un vienotu pasaules iekārtu; apkraujas dažnedažādām ierīcēm, kas ik mirkli mēra viņa fiziskā ķermeņa labsajūtu, signalizējot par mazāko svārstību. Viņš noliedz senās zināšanas un ritālus, saujām rij zinātnieku izstrādātas ripas veselības uzlabošanai, svīzdams truli min pedāļus sporta zālēs aiz bieziem stikliem, kā slīcējs pie salmiņa ķeras pie viltvāržu sarakstītām pamācību grāmatām, bet aizmirst vienu – atbildes uz visiem jautājumiem slēpjas pašā. Tās tur ir bijušas vienmēr, tikai dažs nodzīvo mūžu, nekad neielūkojies sev piederošajā dārgumu lādē, tā vietā ik ar soli, vārdu un darbību vedot sevi arvien dziļāk melnajā iznīcības un aizmirstības dūksnājā.

* * *

Jūrkrasta Pasta Māja. Mūsdienas

– Nē, šo noliec atpakaļ, – Reģe klusi noteica, pieturot Edgara roku.
    – Kāpēc?! – viņš pārsteigts satrūkās.
    – Vēl nav īstais laiks.
    – Kā nu ne? Te rakstīts rītdienas datums.
    – Tas ir laiks no tās puses, kad viņi skatījās šurp. Šaipusē laiks ir savādāks. Tieši tāpat, kā mēs nevaram izprast to, kā laiks ritēja toreiz, arī viņi nevarēja paredzēt, kā tas ritēs šodien.
    – Vai tam ir racionāls izskaidrojums?
    – Jā, ir. Es to redzu. Divas līnijas – viena dramatiska un pulsējoša, jo vēstule ir saņemta, otra – vēsi mierīga, joprojām gaidoša.
    – Bet...
    – Ne vienmēr viss ir tā, kā šķiet. Dažreiz jānogaida ilgāk. Tu nevari būt pārliecināts, ka, pirms tu sāki sekot laikam, tas ritēja tieši tāpat, kā tu to izjūti tagad.
    – Es tevi nesaprotu..
    – Gan sapratīsi. Visam savs laiks. Tagad vienkārši klausies un atceries... Ja mēs nevaram atšķetināt, uzzināt, saprast senatnes sīkumus tajā laika līnijā, kas vakardienu novedusi līdz šodienai, atliek rīkoties pēc savas sirdsbalss, jo tieši tā ir vienīgais, ko esam mantojuši no senatnes. Varbūt nemaz nevajag visu atšķetināt. Varbūt kaut kam jāpaliek vēsturē, lai kā mums gribētos pagātni ievilkt tagadnē un aiznest nākotnē. Ne visiem viss jāzina. Dažkārt ir labāk neuzzināt un nesatikt, nekā piedzīvot, kā viens vārds sagrauj pasauli. Zināšanu smagums nav domāts visiem.

(Grāmata iznāks 2026. gadā.)