Pēcvārds
Ienāc pie mums!

“Es jums gribu uzdāvināt rozītes – trauciņā, lai nenovīst pa ceļam, lai var pārdēstīt un lai smaržo kopā ar grāmatu,” teica Elizabete, kad, izceļojuši cauri astoņiem gadsimtiem, šķīrāmies pēc garas dienas Aglonas Pasta un informācijas Muzejā.
     “Ko tur daudz stāstīt – darbs kā darbs,” lūgtas padalīties ar saviem aroda un piedzīvojumu stāstiem, mulsi atrunājās mūspuses pastnieces Vija un Lilija. Tomēr ļāvās atmiņām.
    Un izrādījās – tā ir vesela pasaule! Tikpat interesanta kā bērnības pasakas.

Par vēstulēm, uz kuru aploksnēm rakstīts tikai “Memmītei, laukos”, “Martai”, “Karlsonam” vai “Ziemassvētku vecītim”, bet kuras sasniedz adresātu, jo kāda gādīga roka pierakstījusi saņēmēja īsto vārdu, adresi un pasta indeksu.
    Par agrajiem rītiem, kad pilsētas un ciemi vēl saldi guļ, bet pastnieks ar smago somu plecos jau čīkstina mūžveco vellapēdu vai gurkstina velteņus pa piesnigušām taciņām.
    Par suņiem, kam pret pastniekiem esot īpašas jūtas, un par bērnu pārliecību, ka pastnieki zina visas pasaules pilsētas, ciemus, ielas, mājas un pazīst visus cilvēkus.
    Par cilvēkiem, kuri pastnieku gaida vēl karstāk nekā Ziemassvētku vecīti, jo pastnieka soma glabā atbildes uz dzīves lielākajiem jautājumiem, un par pastnieku mūžīgo atbildi – “jums vēl raksta”, ar ko mierināt vīlušos gaidītāju.
    Par izšķirošajiem dzīves mirkļiem, kad tikai pastnieku vērība, drosme un sirdsredze palīdzējusi novērst nelaimi vai pat noziegumu, laikus pastiepjot palīdzīgu roku vai izsaucot glābējus.
    Jā, arī par tiem baisajiem vēstures virpuļu laikiem, kad pastnieks bija vienīgais, ar kura palīdzību varbūt varēja dabūt kaut pāris rindiņu turp, kur tas nebija atļauts...
    Jo – “par spīti visām varām un laika apstākļiem, vēstules jāpiegādā adresātiem”.

Ticiet vai ne, bet, rokoties cauri pasta vēsturei, pastniekstāstiem un burlakstāstiem, ļaužu atmiņām, bēniņos glabātām vēstuļu kaudzēm, tiesu un preses arhīviem, Laiks atdzīvojas un atdzīvina atmiņas, domas un sajūtas, kas rāmi gulējušas Pastmeistara melnajā skapī un vecās, apdilušās burtnīcās. Tu pēkšņi saproti, kāpēc toreiz viss bija tā un tagad ir šitā; saredzi laika pinumu rakstus un apjaut, ka tūliņ atkal būs kārtējā musturu maiņa. Kas notiks pēc tam?

Mēs dzīvojam tehnokrātiski birokrātiski virtuālā laikā, kad cilvēku izspiež aparāti, pildspalvu – taustiņi, rokrakstu – datorzīmes, balsi – elektroniskas modulācijas. Omulīgās pasta mājas un pasta nodaļas nomaina auksti pasta skapji pie lielveikalu vai pagastmāju ārsienām, bet pastniekus aizstāj e-pasts, bankas pārskaitījums un online abonēšana. Ātrāk, drošāk, visaptverošāk, pelnošāk... Nemanot, ka šajos alternatīvās realitātes džungļos pamazām iznīkst un pazūd galvenais – cilvēks.

Ikvienas tautas un sabiedrības vienojošā stīga ir atbilde uz jautājumu: no kurienes mēs nākam, kas mēs esam un kurp dodamies? Mēs nākam no tālas senatnes – to nevar apstrīdēt. Mēs esam latvieši – tikpat neapstrīdami, un, lai cik mūsos citu tautu piejaukumu, mēs kopjam savu saikni ar senatni, cenšamies savu kultūru un tradīcijas iemācīt arī atnācējiem. Ja tā notiek, tas kļūst par mūsu kopīgo vektoru. Ja nenotiek... visos laikos bijuši atkritēji, kuriem kaut kas (nekas) nepatīk un kuri savu nepatiku cenšas uzspiest citiem, saindēt viņu prātus, iedragāt uzskatus, iznīcināt tradīcijas, līdz ar to – arī nākotni. Bet galu galā, kā rāda vēsture, nekas nesanāk.

Ar pastu un pastniekiem ir tāpat. Var nākt un iet gadu simti un tūkstoši, mainīties varas un varneši, valstu robežas un valodas, bet cilvēku nepieciešamība pēc savstarpējas saziņas bija, ir un būs. Kāda būs rītdienas saziņa un nākotnes pastnieki, rādīs Laiks. Toties mūsu varā ir saglabāt vecās Pasta Mājas, iekurt uguni to pavardos un pie ārdurvīm uzkārt vējlukturi kā zīmi – tu esi gaidīts!

Ienāc pie mums – www.pastnieks.lv
Dace un Arturs