Sagatavošanā
sērijas Izmeklē Anna Elizabete
divdesmit ceturtā grāmata
“VAJĀTĀJS”

Maija beigas. Mežmuiža
Basa privātdetektīvu agentūra

– Līzbet, ceru, tu atceries, ka rīt tev vizīte pie Folkmaņa? – Mazais Kārlis pāri kafijas tasītei palūkojās uz Annu Elizabeti, kura rāmā mierā sēdēja aiz ģenerāļa Basa rakstāmgalda un kaut ko steidzīgi rakstīja plānotājā.
    – Mhm… kāpēc man? Vai tad ne Mikam? – viņa pēc krietna brīža pārvaicāja.
    – Nē, tev! Tev, negantniece! Folkmanis grib redzēt tavu plecu – pārbaudīt, kā viss saaudzis, un izņemt šuves. Nu un... parunāt ar tevi par Miku. Vi-iņš... nostrādājis baigo podu...

Pildspalva vairs nešvirkstēja, Anna platām acīm paraudzījās Kārlī.
    – Nu-u?!
    – ...atteicies no pleca locītavas operācijas. Oficiāli, ar iesniegumu uz slimnīcas veidlapas. Paskaidrojis, ka viņam nekas vairs nesāpot, neko nekur nevelkot un viss labi funkcionējot. Lai nu tā operācija tiekot kādam, kam tas vairāk vajadzīgs. Un punkts.
    – Nē, nu, vai nav lieliski, ko?! – Anna iesaucās. – Viņam nekas nesāp! Pašdakteris atradies! Nu, kad tikšu klāt...

– ...kas tad būs, Līzbet, kad tu tiksi man klāt? – kabinetā paslepšus bija ienācis Miks Kaķītis. Annas pēdējie vārdi viņa bārdainajā sejā bija izvilinājuši draisku smaidu. – Pērsi?
    – Sacerējies... – Anna īdzīgi norūca. – Nepēršu. Rāšos. Kāpēc tu tā izdarīji?
    – Līzbet, bet man patiešām viss ir labi! – Kaķītis nopietni noteica. – Roka kustas, saites staipās, muskuļi funkcionē, locītava grozās visos virzienos, un nekas nesāp. Es pat mašīnu mierīgi varu vadīt! Goč pendel! Ja gribi, varu aizbraukt tev līdzi pie Folkmaņa – lai viņš pats personīgi mani izmeklē un pasaka to pašu. Varbūt tad tu beidzot noticēsi.
    – Mhm... Es par to padomāšu, – viņa atkal pievērsās plānotājam.

Miks un Kārlis raizīgi saskatījās. Ko tas nozīmēja?
     – Līzbet, kas tev tur tik svarīgs, ka citus ne redzi, ne dzirdi? – Kārlis beidzot riskēja pajautāt.
     – ...savāda lieta, pavisam savāda, – viņa nesakarīgi atmurmināja.
     – Anna Elizabete, beidz tracināt tautu, saņemies un stāsti! – Miks viņai bargi uzsauca Basa balsī.
     Kārlis, nespēdams novaldīt smieklus, izkārās laukā pa vaļējo logu.

– Labi, klausieties. Es šodien saņēmu vēstuli. E-pastu. Tas ir, nevis es personīgi, bet Basa detektīvaģentūra. Raksta sieviete. Vārdu nenosauc, taču var noprast, ka pajauna. Viņa tiekot vajāta, nepieciešama palīdzība, nezinot, kur vērsties un kam uzticēties, draugi ieteikuši mūs.
    – Oho! – Miks apsēdās pie Basa galda uz apmeklētāju krēsla. Kārlis palika tupam uz palodzes.
    – Tieši tā – oho! Rakstītāja kā no grāmatas noskaita visas pazīmes, kam jāizpildās, lai situāciju varētu uzskatīt par vajāšanu: pret viņu tiekot vērsta digitālā vardarbība – izsekošana tiešsaistē, vēstules un komentāri soctīklos, viņas fotogrāfiju neatļauta publiskošana, nepatiesas informācijas izplatīšana publiskajā vidē. Pēdējā laikā klāt nākuši gan parastie telefona, gan vatsapa zvani, teksta īsziņas un balss ziņas jebkurā diennakts laikā. Kad viņa pieprasījusi, lai stalkers to pārtrauc un liek viņu mierā, vispirms atskanējuši smiekli un tad draudi: “Ja negribi būt ar mani, tu mirsi!” Sākusies nopietnāka vajāšana – fiziska izsekošana, pavadīšana uz ielas, slapstīšanās pie mājas, kaimiņu iztaujāšana par viņas ikdienas paradumiem. Atklājies vēl kas nepatīkamāks – šīs sievietes tuviniekiem, radiem, ģimenes un darba kolēģiem zvanījuši dažādi cilvēki un vākuši informāciju, kur viņa ir, ar ko kopā, kad būs darbā, mājās, ciemos, kur pavada brīvo laiku, kur iepērkas. Viņa raksta, ka, braucot savā mašīnā, gandrīz katru dienu redz nelielā attālumā sekojam vienu noteiktu melnu auto, kas varētu nozīmēt – kaut kur viņas mantās noslēpta GPS izsekošanas ierīce. Lūk, un tagad viņai esot bail. Ne tikai par sevi, bet arī par saviem ģimenes locekļiem un mājdzīvniekiem...
    – Mjā, skan nopietni, – Miks smagi nopūtās.
   Šis bija noziegumu veids, ko viņš ienīda visvairāk. Visi šie stalkeri, šantāžisti, apsēstie draudētāji un maniaki-vajātāji bija pelnījuši vienu... deviņus gramus svina!
    – Ko mēs par viņu zinām? – Mazais Kārlis lietišķi ievaicājās. – Varbūt mēs ar Āmuru varam...?
    – Āmurvaldis jau strādā, – Anna pamāja. – Viņam ir pieeja Basa aģentūras e-pasta serverim, lai pēta un analizē. Tev cits darbs – palodāt pa tīmeklī un pameklēt, vai kaut kur neuzpeld informācija par līdzīgiem gadījumiem. Ja jā, tad kur un kādi cilvēki tur iesaistīti.

Sēdēdams nepilna metra attālumā, Miks, skatienu nenovērsdams, vēroja Annu Elizabeti un prātoja, cik precīzi ģenerālis Bass bija paredzējis, kurš nāks viņa vietā pie aģentūras stūres. Nē, tas nebija pulkvežleitnants Miks Kaķītis ar divdesmit piecu gadu darba pieredzi iekšlietu sistēmā. Tas nebija arī visu ekspertu eksperts Egons Dambergs vai kiberguru Valdis Āmurs. Tā bija jauna, trausla sieviete ar tērauda serdeni, lieliskām psiholoģijas zināšanām un neizskaidrojamu intuīciju. Līzbete.
    Un dīvainā kārtā – viņu, Miku Kaķīti, tas pilnībā apmierināja. Vairs nekādu ambīciju, nekādas dzīšanās pēc jaunām zvaigznēm. Vienkārši – darbs un dzīve. Un vissvarīgākie cilvēki līdzās.

– ...viņš viņai sūtot ziedus un dāvanas – saldumus, dzērienus, interneta veikalos pasūtītus apģērbus un apavus ar nepārprotami seksuāliem mājieniem, tāpat sadzīves priekšmetus – virtuves kombainu, kafijas automātu, mikroviļņu krāsni, pat gultas veļu. Piegāde parasti notiek ar kurjeru – precīzi tajā laikā, kad viņa ir mājās. Uzreiz pēc tam viņa saņemot ziņu, kurā sūtītājs pieprasa, lai viņa nobildējas ar dāvanu un izliek bildi publiski savos soctīklos. Ja viņa to nedara, seko draudi.
    – Tam vajadzētu nozīmēt, ka šī sieviete pazīst vajātāju, – Miks atkal bija ierindā. – Ko viņa saka?
    – Neko, – Anna noraidoši papurināja galvu. – Es viņai atbildēju aģentūras vārdā un uzaicināju uz tikšanos. Lūdzu vismaz piezvanīt. Taču tagad sāku šaubīties, vai tā bija laba doma – ja viņu kāds tik pamatīgi izseko un novēro, tad e-pasts noteikti tiek filtrēts un analizēts. Nez vai viņa riskēs atbildēt, atzvanīt... kur nu vēl braukt...
    – M-mm... viņa varētu mūs uzaicināt pie sevis – mēs ar Āmuru un mazulīšiem aši vien izķertu visus mošķus un tarkānus, – Mazais Kārlis noņurdēja. Arī viņam dziļi derdzās šādi noziegumi.
    Kādam gan jābūt glumzim, riebeklim un nelietim, lai tā lauztos cita cilvēka dzīvē?!
    Draudēt, kontrolēt, šantažēt, piespiest rīkoties pret paša cilvēka gribu, aizbildinoties “es zinu, tā tev būs labāk; es taču par tevi raizējos un rūpējos!”, tā iedvešot vajātajam cilvēkam nepārejošu trauksmi, kas savukārt noved pie miega traucējumiem, depresijas, fobijām, neirozēm un psihozēm – no paniskām bailēm iziet no mājas līdz obsesīvām suicidālām domām... Faktiski, ilgstoši vajāts cilvēks gūst tādu psihoemocionālo traumu, ko nez vai vispār iespējams pilnībā izārstēt. Nemaz nerunājot par fiziskajām un fizioloģiskajām blaknēm – lēkājošu asinsspiedienu, sirdsklauvēm, reiboņiem, infarkta vai insulta risku, panikas lēkmēm, kuņģa čūlu, ģīboņiem...
    – Atšaut tādus vajadzētu – kā trakus suņus! – Mazais Kārlis drūmi noņurdēja.
    – Pilnīgi piekrītu, taču diemžēl esošais normatīvais regulējums paredz: Latvijā stalkingam var tikt piemērots Krimināllikuma pants par draudiem vai uzmācīgu vajāšanu, ja šī darbība rada nopietnas sekas vai ilgstošu psiholoģisku kaitējumu, – Miks tikpat drūmi atteica. – Bet izsvērt, kas ir nopietns vai ilgstošs, kā zināms, īsti nevar. Būs tā, kā kādam vajag... Ja vispār būs. Jo, redz, vajātajai personai ieteicams, lasi – vajag!, dokumentēt visus stalkerisma gadījumus – ziņas, zvanus, notikumus –, lai par tiem informētu policiju, kura tad apsvērtu iespēju par pagaidu aizsardzību. Sviests! Nenormāls cinisms! Kamēr kāds nebūs beigts, neviens pat... kāju nepakasīs!

Ti-tinkš! Noskanēja e-pasta ziņas signāls.
     Aģentūras pastkastītē bija iekritusi vēstule no nezināmās palīdzības prasītājas.

“Apdomāju jūsu priekšlikumu. Piekrītu.
Stundas laikā varētu pie jums ierasties.
Lūdzu apstipriniet ziņas saņemšanu.”

Anna Elizabete steigšus nosūtīja atbildes vēstuli.
     Tā, darīts. Ko nu?

– Kā – ko? Kārli kā jaunāko nosūtīsim pie Helmūta pēc kafijas un maizītēm, bet paši iekartosimies uz gaidīšanu, – Kaķītis sarosījās. Aši piekārtoja kabinetu, pārbīdīja dažas mēbeles, izveidodams noslēgtu sarunu sūrīti, pārbaudīja, vai novērošanas kameras savā vietā.
     Anna Elizabete vēroja Miku darbojamies un prātoja – agrāk šie sagatavošanas darbi atradās Egona pārziņā. Bet nu, kopš viņa pārvākšanās pie medmāsiņas Daigas, viss bija sabremzējies – Neatkarīgo ekspertīžu centra laboratorijā Dambergs nebija redzēts; viņa superdārgā aparatūra aiz trim atslēgām vientuļi skuma un putēja bez saimnieka.
    Nez, kā būs tālāk?
    Cik nu Annai bija izdevies noskaidrot, šobrīd situācija Mežāju pagasta pārvaldē bija galīgi čābīga – neviena jēdzīga kandidāta uz pagasta priekšsēža vietu, neviena kandidāta uz ekonomista un grāmatveža vietām, neviena kandidāta uz doktorāta vadītāja vakanci. Gaiļu medmāsiņas Daigas Lapas kandidatūra Melnpils pārvaldē bija noraidīta – nepietiekamās kvalifikācijas dēļ.
    Attiecīgi – ja Daiga nevar kļūt par Mežāju dakterieni, diez vai Egons gribēs palikt Mežājos vai pirkt šeit dzīvokli. Ka tik Mikam nav jāmeklē jauns galvenais eksperts...

Bzz-bzz! Ti-tinkš!
    Reizē divas īsziņas – Annas un Mika telefonos.

“Turiet savus ziņkārīgos degunus tālāk no tās lietas.
Tas uz jums neattiecas. Neklausīsiet – paši vainīgi.”

(Grāmata iznāks 2025. gada sākumā.)