Ceļavārdi Pastniekam
Lasītāju pārdomas pēc grāmatas izlasīšanas

   Es stāvu uz Laika tilta. Kopā ar pastnieku un Pasta Mājas ļaudīm. Laika vārti ir atvērti, grāmata “Pastnieks” izlasīta, un grāmatas autori devuši iespēju satikties ar pagātni, tagadni un nākotni.
   Liekas, vēl pavisam nesen laukos visgaidītākais cilvēks bija pastnieks. Un kā nu ne, jo pastnieks bija viss – draugs, rads, psihologs, mācītājs, ārsts, dzīvs cilvēks, ar kuru parunāties, uzzināt jaunākās ziņas, jo ne visiem laukos bija telefons. Pastnieks nāca vienmēr – sniegs, lietus vai karsta saule. Vasarā brauca ar velosipēdu, ziemā – zirgu pajūgā. Bērni skrēja pastniekam pretī un priecīgi apostīja saņemtās avīzes, bet, kad no pasta somas tika izņemta vēstule, acīs uzmirdzēja daudz prieka zvaigznīšu, kā visgaršīgāko kārumu saņemot. 
   Lasot “Pastnieku”, ne reizi vien iedomājos par to, kas reiz bija... “Vēstules vienmēr jāpiegādā adresātam” – no paaudzes paaudzē nodots vēlējums. Trāpīgs. Tiešs. Precīzs. No vienas vēstules varēja būt atkarīga visa dzīve.

   Stāvu Laika vārtos un satiekos ar tagadni. Tukši lauki. Nav vairs ne skolas, ne aptiekas, ne bibliotēkas, ne kultūras nama, ne pasta, ne veikala. Laukos pārsvarā palikuši veci cilvēki, jo, ko gan te darīt jaunam cilvēkam, kuram uz darbu jābrauc kaut kur tālu prom? Apzināta lauku iznīcināšana. Cilvēku iedzīšana aizvien lielākā postā. Kad acu priekšā nauda, tad cilvēks ar savām senču vērtībām, saknēm, aizmirstas. Kļūst neredzams.
   Stāvu Laika vārtos un uzdodu sev jautājumu? Kad es pati esmu rakstījusi vēstuli ar roku? Vai esmu no kāda saņēmusi šādu vēstuli? Pagātne. Tāla. Sena. Jaunajai paaudzei nesaprotama. Pilsētā dzīvojot, daži īstu pastnieku nav pat redzējuši. Šodien taču visu var izdarīt daudz ātrāk – ir e-pasts, pakomāti. Vai tiešām pienāks laiks, kad stāsti par pastniekiem sāksies ar “Reiz bija”?..
   Darbs. Zeme. Mājas. Ja tas viss ir, tad ir pamats zem kājām. Stāvu Laika vārtos un domāju par mājām.

   Pasta Māja. Laikam esmu iemīlējusies šai mājā. No katra uzrakstītā teikuma staro mājīgums – pat fiziski to sajūtu. Pasta Māja smaržo pēc zivīm, melnas kafijas un uguns sprakšķiem pavardā. Pasta Mājas gaišie logi vakarā tā vien mudina ienākt. Sauc. Aicina. Tā ir māja, kur gribu uzturēties, dzīvot, viesoties. Tas nekas, ka tur jau mājo kāda pele, mājas gariņš vai augšstāva spociņš. Toties tur ir virtuves bluķītis pie malkas plīts un mīļi ķepaiņi līdzās.
   Ir cilvēki, kurus mājas pieņem, un ir tādi, kurus nepieņem. Mājas dzīvo. Tāpat kā cilvēki. Īpaši rudens un ziemas tumšajos mēnešos, kad gaišie māju logi tumsā sauc savējos mājās. Un savējie nāk. Lai kopā vadītu vakaru, runātos un iekurtu uguni pavardā.

   Pētu kopā ar Edgaru un Ilzi melnā skapja noslēpumu. Nu Laika vārtos stāvam visi trīs. Tikai šoreiz pagātnes vārtos.
   Pārdomas par diviem Pasaules kariem. Par cilvēkiem, kas dzīvoja tai laikā un kuriem nebija izvēles dzīvot citā laikā. Dienasgrāmatas fragmenti aizved aizvien dziļākās un dziļākās pārdomās par laiku, kuru piedzīvojuši Pasta Mājas iemītnieki, bet mēs par to varam lasīt tikai grāmatās.
   “Jebkura sistēma pati rada noziedzniekus, jo, lai tā pastāvētu, tai visu laiku ar kaut ko ir jācīnās,” šie nav tikai vārdi, kurus izlasa Edgars. Ja ir sava Valsts, Valoda, Nauda – Sava Latvija, tad kāpēc pastāv kašķis un strīdi, un nespēja sadzīvot? Un galu galā, kuros Laika vārtos jānostājas – tagadnes vai pagātnes? Un kāpēc jādomā par to, ka likumi rakstīti tautai, bet pie varas esošie dzīvo pēc nerakstītiem likumiem?
   Melnā skapja noslēpums vēl aizvien apvīts ar noslēpumainu mistikas plīvuru, radot neatslābstošu interesi, kas tālāk notiks ar Pasta Māju un tās iemītniekiem?

   Laika tiltu vēl neesmu pārgājusi. Nekas nav beidzies. Jo, kā raksta autori, “visādi te var nākt un iet, bet pastnieki būs vienmēr”. Joprojām stāvu uz Laika tilta. Kopā ar pastnieku un Pasta Mājas ļaudīm. Laika vārti ir vaļā. Gaidu turpinājumu.

Ruta Skrebele, literāte, pedagoģe

   Vēsture ir viena forša lieta. Tā ļauj saprast, kāpēc šodien ir tā, kā ir. Bet šīs zināšana un saprašana uzliek atbildību. Atbildību par mūsu pašu izvēlēm, par to, ko izvēlamies darīt vai nedarīt, kā uzvesties, rīkoties attiecībā pret vidi, apkārtējiem cilvēkiem. Varbūt tāpēc tik daudzi izvairās no vēstures pieminēšanas, izzināšanas?

Kristians Blumbergs, drošības speciālists

   “Pastnieks” aizrauj jau no pirmajām lapaspusēm.
   Priekšplānā Ilze un Edgars – jauni cilvēki, kuriem ir likumīgas tiesības uz lielo Pasta Māju. Abi ir attāli radinieki, mīl šo Latvijas stūrīti jūras malā, viņus vieno kopīgas atmiņas un ģimenes vēsture. Ļoti spilgti iezīmēti vienas dzimtas piederīgo dažādie raksturi un likteņi – darba tikums, mīlestība, krietnums, uzupurēšanās un tam pretī – nenovīdība, skaudība, egoisms, nodevība...
   Kopā ar galvenajiem varoņiem izdzīvojam Latvijas valsts vēsturi un cilvēku likteņus laika griežos, skatoties no viena aroda skatu punkta. Pastnieka darbs tiek iepazīts no jauna (vismaz man), ievelkot spraigā notikumu ķēdē, kur likteņa stāsti kļūst par interesantu detektīvu, kas neļauj grāmatu aizvērt un nolikt malā.

Jānis Vilnītis, uzņēmējs un politiķis

   Cik līdzīgi vārdi – Pastmeistars un Pastnieks, bet cik dažādas nokrāsas! Vienojošais elements – pasts, atšķirīgais – laiks un tā mantojums. Laika zoba izēstais... No ...meistara līdz ....niekam. Tik un tā, joprojām dzīvais, mīļais un neizmirstošais – ziņu nesējs Pastnieks.
   Šis stāsts ir par vēsturiski mantisko, profesionālo un ģenētisko mantojumu – pastmeistaru dzimtu, kuras darbs paaudzēs kalpo par tiltu starp cilvēku dzīvēm. Par likteņu ceļa zīmēm, ja informācija nonāca laikā (un ar meistaru gādību tai bija jānonāk laikā). Aizejot dzimtas pārstāvji atrod īstos darba turpinātājus – jaunos meistarus, kuru pienākums būs mantotās un noslēpumiem tītās vēstules laicīgi nogādāt adresātiem.
   Ar pirmajām rindām grāmatas autori ievelk lasītāju mantojuma izpētē. Liek justies tikpat nozīmīgam kā pastmarkai uz aploksnes. Mīlas stāsti, pasta un informācijas vēstures fakti un noteiktu vēstures posmu analīze, paaudžu dienasgrāmatas, dzimtas noslēpumi...
   Smalks izmeklēšanas piedzīvojums!

Elizabete Viļuma-Gražule un Arturs Gražulis,
Pasta un informācijas muzeja veidotāji

   “Pastnieks”, Laiks Stāstu 9. grāmata. Šī stāstu sērija īpaši nozīmīga tieši ar savu viedumu. It kā parasts stāsts par kādas dzimtas piedzīvojumiem Dacei un Arturam raksturīgā veidā apaug ar dziļām atziņām, enciklopēdiskām zināšanām par cilvēku saskarsmes vēsturi un saziņas nozīmīgumu attiecībās. Sevišķi skaudri tas izskan šodien, kad Latvijas laukos un mazpilsētās tiek slēgtas pēdējās pasta nodaļas.
   Man ir nostaļģija pēc vēstulēm, kas rakstītas ar roku. Mūsu ģimenē bija tradīcija pušķot vēstules ar jaukiem zīmējumiem, kas saņēmējam raisīja prieku un smieklus. Uz Ziemassvētkiem sūtīju kaudzi apsveikumu, čakli rakstīju sirsnīgus vēlējumus. Te pēkšņi pasts dubultoja pastmarku cenu...
   Tagad ir digitāli sakari, viedierīces. Taču to siltumu un sirsnību, ko varēja saņemt no siltas rokas rakstīta teksta, nekādi tehniski jauninājumi nespēs dot. Bet mēs arvien attālināmies viens no otra...

Ilze Veitnere,
pensionēta klīniskā psiholoģe

   Brīnišķīgs stāsts! Atsauc atmiņā bērnības dienas, kad mēroju ceļu uz skolu garām vecai, pamatīgai pasta mājai, kurā bija pasta nodaļa un veikals...
   Šodien lielākai ļaužu daļai Pasts ir tikai pasts. Reti kurš to uztver kā kaut ko nenovērtējamu civilizācijas attīstības vēsturē. Pasta loma izsenis bijusi viena no būtiskajām cilvēces saziņas jomā. Pastnieks bija ne tikai amats, bet dzīvesveids, nodots mantojumā nākamajām paaudzēm. Kā ikvienā ģimenē, arī pastnieku dzimtās bija savi labie un ļaunie gari, par kuriem ne vienmēr viss zināms.
   Mani fascinē abu autoru prasme iedziļināties dzimtu vēstures tumšākajos, tālākajos nostūros, gaismā izvelkot sen aizmirstus faktus, kas ietekmē mūsdienas.

Ginta Osvalde,
Grāmatnīcas GLOBUSS Bauska vadītāja

   Uzraksti man vēstuli. Ar roku... Ja tā padomā, cik nesen mēs rakstījām vēstules ar roku, katrā rindiņā ieliekot savu pieskārienu, vēstījumu, jūtas. Katra vēstule bija sveiciens kādam īpašam cilvēkam. Tās lidoja pa visu pasauli. Tās gaidīja... Un katru no tām piegādāja pastnieks – pilsētā brīžiem neredzams cilvēku pūlī, laukos gandrīz labākais draugs. Pastnieks, kurš nesa smagas somas jebkuros laika apstākļos – vai ārā lietus, sniegs, tveice. Cilvēks, kuru dažs labs pat neievēroja. Cilvēks, kurš nereti riskēja ar savu dzīvību...
   Vēstures pieskāriens šajā grāmatā ir ļoti svarīgs, jo nez vai daudzi iedziļinājušies pasta vēstures aizsākumus. Nu mums dota iespēja par to uzzināt, lasot aizraujošu romānu. Vai spējām iedomāties, cik bīstams un riskants bijis pastnieku darbs? Paldies autoriem par doto iespēju ieskatīties pagātnē!
   Šodien ar roku rakstītās rindas aizstājušas bezemociju tehnoloģijas. Tomēr, redzot pie pastkastes pienākam pastnieku, sirsniņa iedrebas – ja nu... Paldies Pastniekam, kurš joprojām dara savu darbu!

Antra Apansjonoka, grāmatu gardēde

    Katram laikmetam raksturīgs savs ziņu nodošanas veids un, protams, vēstījuma saņemšana! Tie vienmēr ir īpaši brīži, kad tu piedomā un izvēlies, piemēram, apsveikumu, raksti veltījumu vai atver sev adresētu vēstuli, nezinot, cik patīkamu vai nepatīkamu ziņu tā slēpj. Tas nebūtu iespējams, ja mūs neapciemotu pastnieks. Bet vai mēs iedomājamies, ko slēpj pastnieka ierastā darba vide, kādus noslēpumus glabā darbinieku dzimtas? Izrādās, lai šos rēbusus atrisinātu, ar 21. gadsimta metodēm vairs nepietiek, jo nekādas tehnoloģijas nespēj aizstāt dzīvu cilvēku sirsnīgas sarunas. Lai šajā grāmatā ietvertais vēstījums ir kā ceļa zīme labu attiecību un gaišu domu pilnai dzīvei!

Arvo Karelsons, vēsturnieks, pedagogs

   Esmu no paaudzes, kura vēl rakstīja vēstules ar roku un sūtīja pa pastu. Pastam manā bērnībā un jaunībā bija tāda mazliet mistiska nokrāsa. Aploksnes, markas, kartītes, zīmogi... Lasīju romānu un acu priekšā redzēju mūsu ciema veco pasta ēku. Tā bija koka māja, ar saviem noslēpumiem, kurus man, kā bērnam, tā uzreiz nemaz neatklāja. Vēlāk pasts pārvācās uz kopējo ciema kultūras nama ēku, kur tam tika izdalīta viena maza telpa, bet vecā pasta ēka palika gaidot... Ko? Atdzimšanu? Jaunus īpašniekus? Šodien manā ciemā pasta vairs nav... Romānā pasta ēkai ir vairāk paveicies.
   Lasīju un domāju, kas būs tas, kas paliks pēc mūsu un mūsu bērnu paaudzes, kad lielākoties jau dzīvojam digitāli? Grāmatas vadmotīvs “Vēstules vienmēr ir jāpiegādā adresātam, neatkarīgi no valdību un laiku maiņām”, lika aizdomāties par to, kādu vēstījumu pēc manis saņems nākamās paaudzes? Vai mēs šai virtuālajā pasaulē spēsim nosargāt pamatus? Bet tieši dzimtas pamati ir tas spēks, kas ļauj pilnvērtīgi dzīvot nākamajām paaudzēm.

Meldra Gailāne,
Rēzeknes Bērnu bibliotēkas vecākā bibliotekāre