“Mēmais” - cikla “Laika stāsti” otrā grāmata – pie lasītājiem dodas laikā, kad gaidītā rudens rāmuma vietā apkārt rūgst un burbuļo, ceļas tvaiks, skan arvien skaļākas balsis, bet Laiks no dimensijas pārtop matērijā.
   It kā joprojām dzīvojam simtgades noskaņās – filmas, grāmatas, lielkoncerti, emocionālais pacēlums. Tieši tāpēc tik rūgti skan pēdējā laikā arvien biežāk dzirdētais: “nekad agrāk latviešu valoda nav bijusi tik apdraudēta”. Varētu jautāt – kas par murgiem? Mums ir sava valsts, sava zeme un tauta, sava valoda. Vai tiešām?
   Tad kāpēc mūsu seno, bagāto un dzirkstošo valodu uzvalkotie aizgaldu sēdētāji no nācēju-gājēju cilts atkal cenšas pārvērst ķēķa valodā? Bauru valodā? Ar vieglu roku – liksim visiem skolās mācīties latviski, toties zinātniskos darbus lai raksta un aizstāv svešvalodās; redzēs, kas par joku sanāks. Neaizdomājoties, ka var sanākt nevis joks, bet... pelde vircas mucā. Kā sendienās. Jo tie, kas paceļ roku pret savas tautas Valodu un to noliedz, sen vairs nav Savējie.

   Šo grāmatu rakstījām ar aizturētu elpu, kamolu kaklā un degošu sveci uz galda.
   Pieminot tos, kas upurēti varām, režīmiem, “savējo” nodevīgajai alkatībai un “svešo” iesakņotieskārei. Tos, kuri līdz mielēm izbaudījuši, ko nozīmē “visdziļāk iegriež tuvākie, visvairāk sāp tālumā”. Ejot pa aizvadītā gadsimta pēdām, skārām arī mūsu paaudzes nebūt ne vienkāršās bērnības dienas.
   Milzīgs paldies un visdziļākā cieņa sirmajai ošeniecei Zigrīdai Krūzei un viņas ģimenei par mums uzticēto Sibīrijas dienasgrāmatu un dzimtas likteņstāstu. Centāmies to apdarināt, cik saudzīgi vien spējām, lai šis stāsts, tāpat kā mūsu pašu zemītē atrastais sārtā granīta Sirdsakmens, uzmirdzētu klusā siltumā.

Sirsnībā - Dace un Arturs.