You are here

Dace Judina, Arturs Nīmanis - MASKA

    "MASKA"
    Laika Stāsti – 7. grāmata
    (Sagatavošanā)

    Mākslas galerija Ω

    – Vildes kungs, mēs gribētu jūs nolīgt kādam ļoti specifiskam projektam, – pāri pulētajam tumškoka rakstāmgaldam viņā cieši un durstīgi raudzījās divas mazas, žurcīgi spožas ačteles, kas spēcīgo bifokālo briļļu dēļ izskatījās vēl mazākas. Pats runātājs atgādināja milzu krupi, kurš nez kādas modes kaprīzes dēļ ietērpies dārgā vīnsarkanā smokingā. Taču, ja abinieka vērtība rakstāma ar sešām nullēm un pirmais cipars nav vieninieks, var atļauties staigāt kaut vai rītasvārkos...
    Es jūs uzmanīgi klausos, – fotogrāfs Ikars Vilde iekārtojās ērtāk mīkstajā ādas klubkrēslā. Šķiet, šī saruna nebūs no īsajām.

    Ielūgumu ierasties uz mākslas galerijas Ω ikgadējo performanci – dzīvo izstādi, kuras tematika šoreiz bija maskas, Ikars sākumā bija uztvēris kā pilnīgu nejaušību vai pat pārpratumu. Kāds gan viņam sakars ar mākslu? Viņš bija fotogrāfs, ja vēlaties – fotogrāfs dokumentālists, kurš fiksē reālo dzīvi visā tās skaistumā un pretīgumā, kā nu kuro reizi sanāk. Veido reportāžas par sadzīviskām nebūšanām, bildē avārijas, noziegumu vietas, reizēm kopā ar žurnālistiem piedalās policijas reidos, taču biežāk vienkārši izpilda aģentūras fotoredaktora nebeidzamos pasūtījumus: lūdzu, tāduntādu politiķi, tikuntik meiteņu uz ielas, tounto no tirgus plača. Ikdienas reālijas.
    Un nu – mākslas galerijas Ω šefs viņu vēlas iesaistīt kādā projektā. Interesanti...

    ...es jau labu laiku sekoju jūsu profesionālajai darbībai, un jūsu fotodarbos mani uzrunā tieši dzīvās elpas klātbūtne, – galerists turpināja.

    Par ko viņš runā? Kāda dzīvā elpa? Šķiet, daļa runas būs paslīdējusi gar ausīm.
    ...un tāpēc – mans priekšlikums būtu šāds, – vīnsarkanais smokings pastūma pāri galdam vizītkarti. – Apskatiet un pasakiet, ko jūs par to domājat!
    Paņēmis nelielo zeltītā papīra četrstūrīti, kura vienā pusē bija tikai zīme Ω un tālruņa numurs, bet otrā – ar melnu tintes pildspalvu lieliem vilcieniem nevērīgi uzšvīkāts skaitlis 100 000, Ikars apstulba.
    Vai tas būtu viņam piedāvātais honorārs? Bet par ko? Līdz šim vēl nebija izskanējis neviens vārds par to, kas īsti viņam būtu jādara. Kas jāfotografē?
    N-nu... Ko teiksiet? Pieņemami?
    Pieņemami? Johaidī un septiņas bišu mātes, tas bija vairāk nekā pieņemami! Lai nopelnītu šādu naudu, viņam kā vilciņam būtu jāvirpuļo vairāki gadi. Bet te...
    Es saprotu jūsu vilcināšanos. Nepazīstams cilvēks uzaicina jūs uz savu valstību, piedāvā iesaistīties nesaprotamā projektā, kompensējot to ar zināmu... pateicību. Jūs šobrīd droši vien prātojat: kas šim vecim no manis vajadzīgs un kā no šejienes tikt prom ar veselu ādu? Varu nomierināt – es nevēlos jūs iesaistīt nekādās nelikumībās, nedz pakļaut dzīvības vai veselības briesmām. Mana piedāvājuma būtība: vienu gadu jūs strādātu tikai man. Darītu to, ko esat darījis līdz šim – vērotu cilvēkus, sekotu notikumiem, piedalītos pasākumos, ceļotu, sportotu, atpūstos, tikai tam visam būtu virsuzdevums – caur fotogrāfiju, caur apturētu mirkli atklāt portretējamās personas īsto dabu vai notikuma duālismu. Redziet, jaunais cilvēk, mēs visi nēsājam maskas – īstas vai iedomātas. Mani interesē, kas atrodas aiz tām...

    * * *

    Pilsētas teātra vestibils

    Atkal Viņa! Šķiet, šī sieviete ir visur. Neviena pasākuma, neviena koncerta, pirmizrādes, izstādes vai prezentācijas, kur viņa jau nebūtu priekšā. Allaž tērpusies melnā tērpā, nopietnāka par nopietnu, ne vārda, ne smaida. Ja nekustētos un nestaigātu, varētu padomāt – vaska lelle, ko veidojis izcils meistars. Vai – būtne, kas nepieder šim laikam, bet sev zināmā veidā pārvietojas starp dimensijām.
    Cik viņš bija novērojis, Melnā Dāma nekad ne ar vienu nesveicinājās un nesarunājās, nevienam nepieskārās, neko neēda un nedzēra. Viņa reizē bija te un viņas nebija. Ikreiz, kad viņš neuzkrītoši centās pietuvoties ar fotokameru, viņa, kā sajuzdama, allaž kaut kur aizslīdēja. Vai vienkārši pazuda. Tas tracināja, un Ikars iedegās vēl vairāk. Savā ziņā tā bija kļuvusi par apmātību – par katru cenu nofotografēt Melno Dāmu. Nekad agrāk viņš nebija tik cītīgi jozis no pasākuma uz pasākumu, cenšoties neko nepalaist garām... Amata brāļi brīnījās – kā tā, tu it kā paņēmi atvaļinājumu, taču joprojām esi ierindā un dari visu to pašu, ko līdz šim, pat vēl vairāk... Ikars neko neatbildēja, tikai paraustīja plecus – tā gadās. Un turpināja.
    Jā, fotogrāfs Ikars Vilde bija piekritis galerijas Ω īpašnieka piedāvājumam. Padomājis un piekritis. Fotoaģentūrā paņēmis radošo atvaļinājumu uz sava rēķina. Un nu pildīja savu vienošanās daļu – caur fotoaci, apturot laiku un tverot mirkli, centās atsegt cilvēku un notikumu īsto būtību. Savādā kārtā, Melnā Dāma šķita viņam palīdzam – neizskaidrojami pārvietodamās laikā un telpā, allaž nostājās līdzās tam cilvēkam vai objektam, ko bija vērts papētīt tuvāk. Viņš to prata novērtēt.

     * * *

    A slimnīca, Reanimācijas nodaļa

    Kas tā par briesmīgi spožu gaismu? Kurp viņu ved? Ceļ, nes, valsta, tin, bāž kaut kādās dzelzs caurulēs un bunduļos, apsprauda ar sensoriem, vadiņiem un visādām caurulītēm. Kāpēc viņam uz sejas stikla vairogs? Un kas te tik apnicīgi sīc?

    Dakter, jūs esat paveicis brīnumu! – jauniņa medmāsiņa jūsmīgi uzrunāja sirmu, liela auguma vīru ķirurga uzsvārcī. Ārstam bija tāda cilvēka skatiens, kurš tikko kailām rokām apturējis no kalna traucošos smagsvara lokomotīvi. Viņš uz mazu brītiņu bija ieskrējis atsevišķajā B istabā pie sava Īpašā Pacienta.
    Astoņu stundu ilgā operācija, kuras laikā viņa glābjamais tika burtiski sastiķēts kopā pa gabaliņam, divreiz atsaukts no viņpasaules, defibrilēts, elpināts, ventilēts, sildīts, divreiz pārlietas asinis, bija beigusies ar uzvaru. Jaunais vīrietis dzīvos. Ne tikai dzīvos, bet arī staigās uz savām divām kājām un darbosies ar abām rokām.
    Kā gan viņam izdevās iekulties tādā avārijā? Gaišā dienas laikā, uz platas, labi pārskatāmas šosejas? Bojāts auto? Kāds dzīvnieks? Pārgurums?
    Sirmais ārsts to nezināja. Varētu pajautāt, ja vien... ja vien pacients izrādītu vēlmi atmosties. Taču nemodās. Jau otro nedēļu tikai gulēja un gulēja.
    Tā nebija koma – ne īsta, ne mākslīgi izraisīta, tas bija kaut kas pavisam cits. Par spīti stabilajiem dzīvības rādītājiem – pulss un asinsspiediens normā, elpo pats un elpošana nav apgrūtināta –, jaunais vīrietis jopojām atradās citur. Citā laikā un vietā?
    Brīnums būs piepildījies tad, kad viņš atvērs acis un sāks runāt, – nemanāmi pasmaidījis, ārsts rāmi noteica un izgāja no istabas. – Tagad galvenais uzdevums – izdzīvot un atveseļoties, kas šābrīža apstākļos nav tā vienkāršākā lieta. Savā ziņā pat labi, ka viņš guļ. Un pavisam labi, ka viņam ir sava palāta. Mazāk risku...

    Ikars atmodās pēkšņi. Tinkš-tinkš! Un acis vaļā.
    Apkārt tumšs, viņš guļ baltā gultā, baltā telpā, ko apgaismo blāva dežūrgaismiņa.
    Slimnīca? Bet kāpēc? Kas noticis? Kāpēc viss ķermenis sāp tā, it kā viņam pāri būtu pārbraucis milzīgs ceļarullis?
    Viņš neko, pilnīgi neko neatcerējās. Tikai spilgtu gaismu un tad melnu tukšumu.

    Pamēģinājis piecelties pussēdus, saprata – bezcerīgi. Nav spēka. Roka sataustīja gultas malā kaut kādu knibuli. Poga? Nospieda. Nekā. Vēlreiz. Un vēlreiz. Aiz durvīm iztālēm atskanēja dipinoši soļi. Kāds steidzās šurp. Durvis atvērās.
    Svētā bišu māte, kas tas tāds?!
    Durvju ailē stāvēja divi nelieli radījumi gaišzilos kosmonautu tērpos un, klusi sadudinoties, priecīgi žestikulēja. Pēc brītiņa viņiem pievienojās trešais – krietni lielāks, plecīgāks un skaļāks. Viņa tērps bija citādāks – cauri sejas vairogam vīdēja acis. Pazīstamas, ļoti pazīstamas acis. Kā cilvēkam, kurš tikko izglābis kāda dzīvību.
    Izgulējies, puis? – acis silti uzsmaidīja. – Nu jau būs gana snausts, laiks mosties un palēnām celties. Līdz veselībai tev vēl garš ceļš ejams, tālab sāksim jau tūlīt.

    Pārsteigums aiz pārsteiguma!
    Ārpus viņa privātās palātas visi staigā maskās un skafandros, arī pacienti. Runā, ka pēkšņi uzbrukusi kaut kāda sērga. Slimniekiem tiekot pastiprināti dots skābeklis, viss tiek dezinficēts un sterilizēts. Arī Ikara istaba un lietas. Turklāt tik bieži, ka vienubrīd sāk šķist – arī viņš pats izšķīdis un kļuvis ēterisks... Drūmākais, ka pie viņa nevienu nelaiž. Komunikācija ar ārpasauli iespējama tikai virtuāli. Pagaidām. Cik ilgi?
    Ārsts ar nogurušajām acīm rausta plecus. Tad jau redzēs. Jāveseļojas. Jāatgūst spēki. Jādzer zāles, labi jāēd, daudz jāguļ. Tas šobrīd viņa galvenais pienākums pret savu dzīvību un veselību. Viss cits pagaidīs.
    Ikaru uztrauca finanses. Tik ilga ārstēšanās taču kaut ko maksā, vai ne? Sirmais ārsts paskatījās viņā rāmu skatienu un noteica: jums par to nav jāraizējas.

    * * *

    Vai šonakt tas atkal atkārtosies? Viņš atkal ceļos laikā? Un tur beidzot būs Viņa?
    Ikars ar nepacietību gaidīja vakaru. Kad aiz loga sakrēsloja, bija kaut kā tīkamāk laisties miegā. Vismaz tik ļoti negrauza sirdsapziņa.
    Ko tu dari? Guļu, guļu, guļu...
    Taču tie bija tik vilinoši un aizraujoši – šie sapņu lidojumi cauri laiktelpai!
    Tas bija sācies pēc atmošanās no divnedēļu miega. Ārsts teica – lēnām jāradinās pie normāla miega un nomoda režīma. Ikars piekrītoši māja ar galvu. Un tik gulēja.
    Viņu apciemoja savādi sapņi. Tādi kā vīzijas. Katrs sapnis kā krāsaina pilnmetrāžas filma, un katrā no tām – galvenajā lomā viņš, Ikars Vilde.
    Vai nu ārsta ordinēto zāļu iespaidā, vai ierunājusies pārlieto svešo asiņu balss, vai varbūt pie vainas... maskas, taču aizmiegot viņš, Ikars, ikreiz iekļūst laika cilpā un tiek iemests kādā pasaules vietā vai notikumā, kam ir sakars ar maskām – visādām, jebkādām maskām. Tur ir rituālās un sēru maskas, mēra ārstu un Venēcijas karnevāla maskas, bendes un kurtizāņu maskas, ķīniešu operas varoņi un pagānu dievības...
    Un aiz katras no tām – viņš... Bez fiziskā ķermeņa un bez vecuma.
    Turklāt tur, tajā neizprotamajā izplatījumā, kur, atrāvies no slimnīcas gultā gulošā rumpīša, lidinās viņa gars, Ikars ikreiz satiek tos savus tuviniekus un draugus, ar kuriem dzīves laikā sabojātas vai nav nokārtotas attiecības. Pat vieglprātīgi pazaudēto mīlestību... Ko viņi tur dara? Tā gribētos uzrunāt, apskaut, izlīdzināties. Taču – nekā. Tuvinieki un draugi viņu tur neredz, nedzird un nesajūt. nekā. Un tas ir ellīgi sāpīgi.
    Toties citi – tie, pie kuriem aizlido viņš vai viņa gars, gan – redz, dzird, sajūt. Un vairumā gadījumu Ikars tiem nepatīk. Viņu dur, sit, sloga cietumā, šuj, kar, slīcina, cenšas noindēt, met no torņa... Reizēm uzzibsnī arī citādi sapņi, kuros līdzās atrodas daiļas sievietes – dažādu tautību, vecumu, neredzētos tērpos, laipnas, mīļas, maigas, valšķīgas, nejaukas, kašķīgas. Viņas dūdo, cenšas pieskarties, glāsta, niknojas, raud un cērt pļaukas. Tas reizē ir un nav sajūtami. Savādi smeldzīgi, taču kārdinoši. Tikai... nav tās vienas – tās, kura visu laiku viņu vadījusi, – sievietes melnajā tērpā.
    Rītos, atmodies pēc garajiem, ilgajiem nakts ceļojumiem, Ikars jutās dezorientēts un apjucis. Lai cik interesanti bija šie lidojumi laikā, viņš gribēja saprast – kāpēc ar viņu tā notiek? Avārijas sekas? Galvas trauma? Tas ir pārējoši vai uz mūžu?
    Vienubrīd prātā iešāvās baisa doma: Ja nu pie vainas pārlietās asinis? Kā lai uzzina, kas bija asiņu ziedotājs?
    Ar mokām sagaidījis ārsta vizīti, Ikars sveiciena vietā steigšus uzdeva šo jautājumu. Un samulsa, ieraugot daktera izvairīgo skatienu.
    Neatbildējis ne uz vienu jautājumu, ārsts aizgāja.

    Tā. Kur viņš galu galā atrodas? Slimnīcā? Vai sapnī?
    Un vai viņš jebkad atgriezīsies?

    Kategorija: 
    Laika Stāsti


    Jaunumu izziņošana

    Izvēlieties jaunumu kanālu(s), kuriem vēlaties pierakstīties, vai atteikties.