Pēcvārds
Es tev (ne)piedodu

Laimei nevajag daudz – vien sīkumu. Kad pirmoreiz pēc ilgā melnuma uzsnieg sniegs, kad pirmoreiz pēc ilgā baltuma no zemes izspraucas zaļa zālīte, tu nonāc citā dimensijā un brīdi esi laimīgs. Līdz asarām...
     Gudrie teic – raudāt vajag tikai aiz laimes, ne izmisuma. Tikai tā laime – tā laime gan katram savādāka. Ir daudz šķietami laimīgu cilvēku, kuru laimes kodu nosaka materiālais stāvoklis, sociālais statuss vai ieņemamais amats: veiksminieka kods. Taču veiksme ne vienmēr ir laime. Veiksme ir talanta pazīme. Tavas darba spējas, pacietība, disciplīna. Kāds mēģina uzburt laimi, sintezējot naudu un mīlestību, neapjaušot, ka sevi iedzen labirintā, no kura nav izejas. Un tikai retais apjauš – laime atnāk pie tiem, kuri neklaigā, bet klusi mīl... Savu zemi, ģimeni, mīļos, draugus, mājdzīvniekus, darbu, vaļaspriekus, jā, arī sevi.

Pirms trīspadsmit gadiem Līzbete uzvārīja pirmo tasi melnas kafijas. Nu to ir divdesmit – no dīvainā Līgovakara līdz aizsmakušajam ziemas blūzam, mēnesi pie jūras čiepjot sieru otrajai pelītei, paliekot vien trīs klikšķu attālumā no laimes, jo ceturtais kauliņš brīdinājis – tuvojas tīrītājs un aizbildināties ar amnēziju neizdosies. Cilvēces lielākais lāsts ir alkas pēc dimantu cietā spožuma – slazds, kurā iekrītot, no tīkotāja nepaliek pat pēdas putekļos. Lielais Svārsts darbojas nekļūdīgi – katram pēc nopelniem, vēsi un bezkaislīgi. Liktenim nav humora izjūtas. Rēķini jāmaksā. Visiem. Slēpšanās nelīdzēs, jo pamodināti mirušie uz dzīvību un nāvi nograuj atmiņu lavīnu. Un piepildās senais pravietojums – kas lēni nāk... Kāds aiziet, lai vairs neatgrieztos, jo viņa rēķinā rakstīts: sešas pēdas, bez nožēlas; cits cer uz ilgoto – es tev piedodu. Bet tā vietā izdzird: atnāciet rīt!..

Šī ir tāda diena... Šis ir tāds laiks... Cik bieži dzirdam (un izrunājam) šīs frāzes, neaizdomājoties, ko tās slēpj, apsedz, maskē... Vienaldzību, neieinteresētību, divkosību, liekulību, augstprātību. Pašpasludināto varnešu inerti ērto tupēšanu mīkstos krēslos, gudriem ģīmjiem un garām mēlēm maļot nebeidzamas runas, imitējot darbu, bet faktiski nedarot neko, lai parastajiem dzīve kļūtu kaut par kripatiņu labāka. Mazu amata gariņu (un birokrātu) arogantu pašpozicionēšanos par lieliem rīkotājiem un tautu likteņu lēmējiem, ciniski ignorējot un sev izdevīgi aizmirstot, kurš īsti viņus baro. Pietuvināto personu bīdīšanu vajadzīgajās pozīcijās. Sabiedrisko un komercpakalpojumu sniedzēju godaprāta un kvalitātes latiņas strauju pazeminājumu – vispirms nauda, pēc tam atbildība par padarīto. Morāli un ētiski degradējošu lietu un parādību slavinājumu mākslā, mūzikā, medijos, dzīvē un sadzīvē. Melu, baumu, puspatiesību, glumzību, intrigu normalizēšanu. Tukšu vārdu, skaņu un mucu graboņu. Bezsmadzeņu klonu armiju un mākslīgā intelekta karagājienu.

Nekas vairs nepārsteidz: ne draugu un domubiedru pēkšņā pārangliskošanās vai pārkrievošanās, mainot kažoku atbilstoši konjunktūrai un vējiem; ne laikabiedru un bijušo kolēģu meli un baumas; ne ielūgumu sūtīšana krēsliem; ne redīsiņi, kam pie visām varām silti un labi; ne mainīgie sarkano paklājiņu paziņas...
     Nekā jauna, teiksiet? Viss jau reiz bijis? Bezprincipu izdevīgums, konformisms, elastība, pielāgošanās, pieņemšana, iekļaušana, samierināšanās? Nauda, peļņa, statistika, klikšķi, procenti – pāri sirdij un sirdsapziņai. Kur šajā visā vieta mums, cilvēkiem, mūsu nākotnei? Par kādu izlīdzinājumu un jaunas dzīves sākumu var būt runa, ja pie varas tie paši, kas agrāk, tikai nākamajās paaudzēs, kurām ļoooti izdevīgi turpināt baudīt par svešu asinsnaudu gūtos labumus un privilēģijas. Pēdējā gadsimta kari joprojām nav beigušies, elles katlos burbuļo nāves vira, bet katra nākamā nelietība tiek aizsegta ar tukšu demagoģiju un populismu.

Konflikts starp labo un ļauno pastāv kopš pasaules radīšanas. Kas notiek cilvēku prātā un dvēselē – kā labs, godīgs cilvēks pēkšņi, bez redzama iemesla, pārvēršas zvērā, kam svešs viss cilvēciskais? Ļaunuma varā nokļuvušie nevienu nerespektē, uzskatot citus par nejaušību, dabas vai likteņa kļūdu, cenšoties par katru cenu piepildīt personīgās vēlmes, izmantojot līdzcilvēkus pakāpienu vietā. Viņi nepazīst žēluma, barojoties no ciešanām. Kurā brīdī indivīda savtīgie dzinuļi rada melno enerģiju? Kā pašam nekļūt par ļaunīti?
     Laikā, kad valda ārējā nestabilitāte, sevi analizēt ir vēl mokošāk. Ko nozīmē – sakārtot sevi? Nostāties vienā vai otrā ierakumu pusē. Spert pareizos soļus. Izvēlēties – būsi balts vai melns, labs vai ļauns. Saprast, ko īsti nozīmē – būt labam? Vai tam ir kāds sakars ar izskatu, bagātību, izglītību, karjeru? Varbūt – ar uzskatiem, pasaules redzējumu, dzīves pieredzi un domāšanas ievirzi?

“Karot ir dārgi gan laika, gan līdzekļu ziņā. Cits jautājums – piedošana. Es nepiedodu un nevienu nemēģinu pāraudzināt. Vienkārši aizmirstu, izsvītroju. Man nav pienākums kontaktēties ar netīkamu cilvēku,” saka viens no personāžiem. “Neatriebies. Vislabākā atriebe – nesauc, nepiemini, izdzēs no atmiņas. Un dzīvo tālāk.” Trīs lielākie ļaunuma pretspēki: patiesa cilvēkmīlestība, nesavtīga rīcība un līdzjūtība. Pretēji ļaunuma miesiski materiālajai destrukcijai, mīlestība ir radoša.

Ar mīlestību ♥ Dace