Detektīvsērijas Izmeklē Anna Elizabete
divdesmitā grāmata
“ES TEV PIEDODU”

Decembra vidus
Mežāji, Pūču Māja

   – Viņa tiešām vēl arvien nav devusi nekādu ziņu? – baronese Anna Roze dziļā neizpratnē pāri kafijas galdiņam paraudzījās Egonā Dambergā. Jautājuma zemteksts bija vairāk nekā skaidrs: tava mīļotā sieviete pazudusi, bet tu vēl aizvien esi te?
   – Dārgā Anna Roze, mūsu Līzbetei šobrīd varētu nebūt laika – mēs taču zinām, ka viņa filmējas, – rāmi izlīdzinošā balsī ierunājās viņas dzīvesbiedrs, Bergu dzimtas advokāts Leo Vesimillers. – Pirmo reizi mūžā...
   – Lai filmējas! Taču vai tas nozīmē, ka drīkst necelt telefonu? Un Melderis – vai viņš arī visu laiku filmējas? Veselu nedēļu? Katru dienu – divdesmit četras stundas pēc kārtas, bez starpbrīžiem?! Lai mēs te satraukumā izplūcam visus matus?

   Patiesības labad gan būtu jāteic, ka godājamā baronese maķenīt sabiezināja krāsas. Velns nebūt nebija tik melns, kā tika mālēts. Anna Elizabete patiešām necēla klausuli un neatbildēja uz telefona īsziņām, taču katru vakaru godīgi sazinājās e-pastā. Tiesa, ne pārāk gari un ne ar visiem, taču Annai Rozei galīgi nebija iemesla sūdzēties. Vēl šorīt viņa bija saņēmusi no mazmeitas lakonisku, taču izsmeļošu vēstuli.
   Filmēšana Luāras ielejā, Arno pilī ritēja pilnā sparā – galvenās darbības ainas un lielie plāni jau uzņemti, tagad kārta dialogiem un tuvplāniem. Ja viss veiksies labi, Ziemassvētkus varēs svinēt kopā – Mežājos vai Berghofā, pēc izvēles.
Baronese Anna Roze, protams, ļoti gribētu svētkos savējos redzēt Pūču Mājā pie Bergu lielās viesistabas ovālā galda, taču itin labi saprata, ka pēdējā laika notikumi un piedzīvotās vilšanās daudzus varētu mudināt ieturēt pauzi. Lai norimst, lai noguļas. Turklāt – nebija jau te nekāda miera osta, nepavisam nebija.

   Pēdējo dienu notikumi pat – it kā nepietiktu ar šaudīšanos, aizturēto filmētāju un profesora Mihailova pēkšņajām atklāsmēm un pašnāvības mēģinājumu, nupat kaut kas nelāgs atgadījies Mežāju dzīvnieku patversmē Nadziņš. Aizvakar naktī viņa bija dzirdējusi kaut kur aizrūcam Damberga busiņu ar visiem mājas vīriešiem – Egonu, Miku un ģenerāli Basu, bet no rīta viņi pie brokastu galda bija sēdējuši ar tik drūmām sejām kā profesionāli apstāvētāji, taču neparko nebija pierunājami atklāt, kas noticis.
   Tikai vēlāk, liekot lietā sarežģītu daudzpakāpju informācijas iegūšanas shēmu Leo – dakteris Konrāds – Mazais Kārlis – Valdis Āmurs, baronese Anna Roze uzzināja, ka tonakt Nadziņā notikusi savāda ielaušanās – atmūķēta vārtu atslēga, iekšā teritorijā līdz pat galvenajai ēkai veduši auto riepu nospiedumi, nekas nav paņemts, toties atstāts gan... dzīvnieku barības gatavošanai paredzētajā lieljaudas gaļas mašīnā bija iebāzta kāja. Gara, slaida, kaila sievietes kāja koši sarkani lakotiem nagiem.
   Un nu, protams, visi uz ausīm – gan Melnpils policija, gan Basa detektīvaģentūra.
   Kuram gan šādā brīdī vaļas satraukties par pāris dienas nezvanošu Līzbeti?

* * *

Basa detektīvaģentūras birojs

   – Veči, ko darām? – Dambergs pārlaida drūmu skatienu sanākušajiem.
   Ģenerālis Bass, Miks, Grīslis ar abiem mazulīšiem Ritvaru un Dzintaru, Āmurs, Mazais Kārlis un... Viktors. Pilnīgā neģīmī, bāls kā līķis, trīcošām rokām.
   Bija arī iemesls – Melnpils policijas grupai, šķiet, bija dots uzdevums darīt visu iespējamo, lai šajā acīmredzamajā noziegumā par vainīgiem padarītu patversmes saimnieci Undīni un kinologu Viktoru Mihailovu. Ja ne ģenerāļa Basa, Mika un Egona iejaukšanās, visticamāk, melnpilieši abus aizvestu sev līdzi roku dzelžos.
   Bet tā – nesanāca.
   Paldies Mazā Kārļa un Valda Āmura tālredzībai, jau pirms gada, uzreiz pēc pirmajiem incidentiem visos stratēģiskajos punktos – Pūču salā Bergu namā, Mežmuižā Basa birojā, Bergu ūdenstornī, Nadziņā, Dravās un doktorātā – uzstādot videonovērošanas kameras ar dienas un nakts redzamību un attālinātu vadību.
   Prāvās investīcijas sevi jau vairākkārt bija attaisnojušas. Arī tagad – skaidri un gaiši parādot naktī atbraukušo džipu un trīs stāvus raibos aizsargtērpos, kuri no mašīnas izceļ kaut ko prāvu, garu un smagu, iesaiņotu melnā plēvē, iestiepj to pa atmūķētām durvīm galvenajā ēkā, pēc krietna brīža, jau tukšām rokām atgriežas pagalmā, sakāpj mašīnā un mierīgi aizbrauc.

   Uz melnpiliešu aizdomīgi neticīgajiem jautājumiem, kā gan Nadziņa mājinieki pustrijos naktī nav neko dzirdējuši, sekoja izbrīnīti pretjautājumi – vai viņi kādreiz ir mēģinājuši vienā dienā izkraut divas fūres ar dzīvnieku barību, četras traktora piekabes ar siena ruļļiem, divreiz dienā pabarot vairāk nekā simts astes, iztīrīt viņu būdas, būrus un voljērus, turklāt izdarīt to gandrīz bez palīgiem, jo no četriem palīgdarbiniekiem trīs guļ mājās ar gripu? Nez vai pēc šī visa pustrijos naktī kāds mocītos ar bezmiegu un skaitītu aitas...
   Diemžēl ne melnpiliešu, ne mājinieku cītīgie mēģinājumi atrast videoierakstā redzamo gareno melno saini nedeva nekādu rezultātu. Bija tikai kāja. Patiesību sakot, kājas vairs nebija, melnpilieši to bija aizveduši līdzi uz tiesu medicīnisko ekspertīzi. Labi, ka Dambergs bija paspējis visu operatīvi nofilmēt, nofotografēt un paņemt audu paraugus neatkarīgai pārbaudei un iespējamām DNS analīzēm.

   – Es teiktu tā – vispirms jātiek skaidrībā ar kājas īpašnieces identitāti un viņas mirstīgo atlieku atrašanu. Pēc tam varēsim ķerties pie nākamā soļa – noskaidrot, kas viņu tā apstrādājis, – lietišķi ierunājās Miks Kaķītis. – Te nu ir mūsu pirmā lieta. Ja godīgi, es to biju iztēlojies nedaudz citādāku – miermīlīgāku, vai...
   – Kā tad – dos kāds nabagam ar lielgabalu šaut! – pavīpsnāja Valdis Āmurs. – Esmu gatavs derēt uz saviem jaunajiem kovbojzābakiem, ka šo sveicienu mums, sevišķi Viktoram, sūta dārgais Haronkulis ar Edžulīti. Tā teikt, lai mēs neaizmirstam, ka viņi joprojām sēž tur, augšā, un rausta aukliņas. Droši vien ļoti sērojas par Veco Maksi... ka šim izdevies izsprukt no viņu nagiem. Starp citu, Vik, kā viņam ir?
   – Labāk. Dzīvs. Elpo pats, uz vizuāliem un ķermeniskiem kairinājumiem reaģē. Baro caur trubiņām. Taču nerunā. Ne vairs gluži dārzenis, ne vēl cilvēks. Aparāti uzrāda smadzeņu aktivitāti, diemžēl... iekšā ir, bet ārā nenāk. Tā kaut kā.
   – Klau, vīri, es te tā padomāju... – Kaķītis skaļi ieprātojās. – Vai mums nevajadzētu paklusām pārvest profesoru uz kādu drošāku vietu, kur šie onkulīši viņam nevarētu tikt klāt? Tā teikt, katram gadījumam. Ja nu viņš tomēr pamostas un atgūst atmiņu.
   – Mhm... un kurp tu viņu grasies vest? – ģenerālis Bass šaubīgi pārvaicāja.
   – N-nu... vai gadījumā Annai Elizabetei Grācas klīnikas Neiroloģijas nodaļā nav kāds labs paziņa, vienlaikus arī mūsu Makša pokera partneris? – Tu domā profesoru Šteinu, kurš ārstē... – Bass aprāvās, gandrīz izteicis “Annas māti Rozmariju”. Visiem tas galīgi nebija jāzina.
   – To pašu, to pašu. Varbūt ir vērts viņam piezvanīt?
   – Nav slikta doma. Tikai... tas varētu nebūt lēti. Kā mēs to..?
   – Risināsim problēmas ienākošā kārtībā, labi, krusttēv? Kurš viņam zvanīs?
   – Vislabāk jau būtu, ja to darītu Līzbete, bet tā kā viņas nav un kādu brīdi nebūs, laikam jau nāksies man pašam, – ģenerālis smagi nopūtās. – Šteinam un Kraftigam...

   Izdzirdot pieminam komisāra Kraftiga vārdu, ekspertu šefs Dambergs neomulīgi sarāvās.
   Kā tad! Pilnai laimei trūka tikai supersmalkā austrieša!
   Tā jau viss iet pa galvu, pa kaklu, pareizāk, vairāk neiet, nekā iet. Un nu vēl Bass zvanīs Kraftigam... uzzinās par komisāra šķiršanos no Rasmas... sekos nepatīkamas sarunas ar viņu, Egonu... skaidrošanās...

   Tāpat jau te nav nekāds rožu dārzs.
   Kopš Anna Elizabete bija prom, Egons nekādi nespēja rast mieru. Parasti tik siltā un omulīgā Pūču Māja šķita auksta un tukša, to nespēja piesildīt ne krāsnis un kamīni, ne ģenerāļa Basa rosīšanās virtuvē, ne kaķu mīlīgā murrāšana. Turklāt – Egonam bija aizdomas, ka sirmā baronese uz viņu raugās ar pieaugošu nepatiku, sak’, novedis mīļoto mazmeitu līdz emigrācijai, bet pats ērti iekārtojies un labi jūtas!
   Rasmas pēkšņā vizīte un brālim sejā iemestie ļaunie vārdi bija atstājuši rūgtas pēdas dvēselē. Ar prātu Egons saprata, ka Annai Elizabetei ir tiesības brīvi ceļot kaut uz Mēnesi un, ne ar vienu nekonsultējoties, pieņemt radošus piedāvājumus – galu galā, ne katru dienu un ne katram met pakaļ lomu filmā! Turklāt viņš pats taču bija mudinājis Līzbeti pieņemt šo filmas konsultantes darbu. Tiesa, tobrīd nevienam neienāca prātā, ka konsultēšana varētu pārvērsties lomas atveidošanā. Nu, super! Lieliska ziņa!
   Tomēr viņam būtu gribējies, lai Līzbete šo jaunumu paziņo pati, nevis uzzināt to no visnotaļ pāprotamām, bilžainām ziņām izklaides portālos.

   Nevarētu teikt, ka Dambergam būtu viegli nācies saglabāt savu izslavēto vikinga mieru, redzot fotogrāfijas, kurās dīvaini tērptu Annu Elizabeti apskauj un skūpsta kaut kāds milzīgs, atlētisks, apsarga formā tērpts tēvainis, kā izrādās, šīs filmas producents, kurš nez kāpēc vienlaikus ir arī aktieris. Ekonomē budžetu vai tomēr tur slēpjas kas cits?
   Savukārt citās fotogrāfijās redzams, cik draudzīgi un koķeti, pat valšķīgi Anna pāri kroga Pīpe un hūte galdiņam lūkojas uz vecmodīgā uzvalkā tērptu Ģirtu Melderi. Vai arī tas būtu tikai filmas kadrs?
   Tagad Egons skaidri un skaudri saprata, kā toreiz – pirms gandrīz gada – bija juties Miks Kaķītis, tumsā stāvēdams aiz Pūču Mājas virtuves loga, noskatoties, kā paša labākais draugs apskauj un skūpsta viņa sievu. Šī mokošā bezspēcība un dusmas... uz sevi, uz visu pasauli, uz... nē, ne uz Līzbeti! Viņa nebija to pelnījusi.    Taču, velns lai parauj, viņš bija nonācis galīgā strupceļā – ne īsti spēja pastrādāt, ne ēst, ne gulēt. Neko. Kamēr nebūs ieskatījies Annas Elizabetes pelēkzaļzeltainajās acīs un ieraudzījis tur siltas dzirkstelītes, nekāds jēdzīgais darbonis no viņa nesanāks.
   Bet ja nu darītu tā – ja nu viņš pieteiktos aizvest profesoru Mihailovu uz Grācas klīniku pie Šteina? Pie viena satiktu Kraftigu un tiktu skaidrībā par Rasmas lietu. Un tad aizšautu uz Franciju – cik nu tur tālu, pāris stundu lidojums?! Citādi miera nebūs.

   Dambergu no pārdomām iztraucēja Kārļa Basa skaļais izsauciens: nevar būt!
   Kabinetā iezagās nogaidošs klusums.

   – Jums tas nepatiks, vīri, – ģenerālis Bass pēc īsa pārdomu mirkļa ierunājās. Viņš izskatījās pamatīgi apmulsis. – Interpola pārstāvis komisārs Fricis Kraftigs jau nedēļu kā uzturas Francijā, Luāras ielejā. Anna Elizabete viņu lūgusi atbraukt. Arno pilī, kur šobrīd notiek latviešu-franču kopražojuma detektīva Gadsimta ķēriens uzņemšana, pirms nedēļas dīvainā, lai neteiktu – mistiskā, nāvē gājis bojā šīs pils īpašnieks Žans Filips Arno. Viņa paša vīndarītavas vīna Mon père degustācijas laikā, klātesot visai filmas grupai... Un ir vēl kas... Žans Filips, kā izrādās, bijis lielos draugos ar mūsu profesoru Mihailovu, un tieši savā nāves rītā saņēmis viņa dēla Viktora ziņu, ka tēvs atmodies no komas... Tā bija, Vik?
   – Jā, es atceros, ka todien zvanīju Arno kungam. Tēvs man savulaik daudz par viņu stāstīja, arvien sapņoja apciemot. Savulaik abi sapazinušies Sankt-Pēterburgā, kad Arno tur Ermitāžā veicis vēsturiskos pētījumus, bet mans vecais strādājis kopā ar Rābi, pētot nez kādus neirotransmiterus un atmiņas īpatnības... Sīkāk par to laiku neko nezinu, taču, cik manīju, viņi regulāri sarakstījās un sazvanījās. Tēvs man pat bija lūdzis – gadījumā, ja ar viņu kas notiek, noteikti par to paziņot Žanam Filipam Arno.
   – Mjā, stulbi. Un nu viens draugs ir beigts un pagalam, otrs – zaudējis saikni ar realitāti, – aizkritušā balsī norūca Kārlis Bass.

   – Veči, tā vien rādās, ka dažiem no mums nāksies pakot čumedānus, – slēpdams satraukumu aiz puiciskas bravūras, ierunājās Miks Kaķītis. – Ja jūs te varētu paši tikt galā ar to kājas lēdiju un pazudušo melno saini, mēs ar Dambi varētu rīt pat maukt uz Franciju, un, ja vien tas fiziski un medicīniski iespējams, pie viena aizgādātu Veco Maksi pie profesora Šteina uz Grācu. Ja pareizi saprotu, Viks šobrīd nav kustināms – kamēr ritēs izmeklēšana, viņam jāpaliek uz vietas. Stulbi, protams, bet tā nu tas ir. Ko sakāt, veči, darām tā? 
   Egons iesāņus ilgi nolūkojās draugā. Kas tad nu? Kāpēc Miks tik pēkšņi satraucies par beigto Arno pilskungu? Dēļ viņa pazīšanās ar Veco Maksi vai tomēr Līzbetes dēļ?
   – Manuprāt, Mika ideja ir vairāk nekā laba, – Bass lēni pamāja. – Jautājums ir cits: vai jūs tur kāds gaidīs atplestām rokām un vai vietējie nebūs nepatīkami pārsteigti par divu latviešu privātdetektīvu ierašanos. Atcerieties, kungi, jūs vairs neesat dienestā!
   – Nepamēģināsim – neuzzināsim, – Dambergs īsi noteica. – Piezvanīšu Kraftigam.