You are here

Lasitāji par grāmatu

    Fokusa grupa par romānu Slazdā

     Ar katru nākamo darbu Dace Judina arvien spēcīgāk apliecina savas spējas analizēt cilvēku psihes tumšākās vietnes, turklāt dara to sev ierastā - detektīvžanra - manierē, ievilinot lasītāju un padarot to līdzatkarīgu.
        Cilvēku alkatība un tendence manipulēt ar citu cilvēku uzticēšanos ir bijusi visos laikos.
        Cilvēku spējas sevi ievest “kakta” sajūtā jeb slazdā ir ļoti aktuāla tēma, kas skar praktiski visus sabiedrības slāņus - no politiķiem, māksliniekiem, pedagogiem un mediķiem līdz vientuļajām māmiņām un pensionāriem laukos. Naivā cerība, ka "valdība visu sakārtos", jaunās partijas darīs visu godīgi, solījumi tiks pildīti, agrāk vai vēlāk iedzen tautu slazdā, no kura grūti izkļūt. Ipaši tas attiecas uz vardarbīgām attiecībām ģimenē, kur visvairāk cieš bērni. Esmu piedalījusies neskaitāmās tiesas sēdēs, kurās abas puses tā aizrāvušās ar savas taisnības pierādīšanu un bērnu dalīšanu, ka sen aizmirsušas, kā bērni patiesībā jūtas.
        Nupat notikusī Zolitūdes tiesa ir spilgts piemērs, kā manipulēt ar atbildību, glābjot savu ādu, aizmirstot par cilvēcisku morālo atbildību. Sirdsapziņas tiesa mūsu valstī ir svešs jēdziens. Mums sen aizmirsies, ko nozīmē - atzīt savu vainu, uzņemties atbildību un lūgt piedošanu.

        “Ja tu jāj uz beigta zirga, kāp nost!" Grūti… Tomēr - tikai un vienīgi katra paša spēkos izlemt, vai turpināt “jāt uz beigtā zirga”, vai saņemt dūšu un pārtraukt mokošo situāciju. Sākt visu no jauna.

     Ilze Veitnere, desmitkārtēja  vecmāmiņa,
    klīniskā psiholoģe un tiesu psiholoģijas eksperte

    Ar katru nākamo D, Judinas romānu aizvien izteiktāk iezīmējas to divas puses.
        Pirmā - aizraujošs detektīvromāns, kas ne tikai izklaidē, bet arī liek domāt.
       Otrā – ķirurga grieziens ar skalpeli slimnieka miesā, lai izgrieztu augoni. Diemžēl ja ārstējamā slimnieka miesa un prāts sāk saprast operācijas nepieciešamību, tad galva – atsakās pieņemt.
        Ja kaut viens no mūsu valdošo aprindu simtnieka lasa grāmatas, viņam vajadzētu izlasīt šo un ieteikt arī pārējiem deviņdesmit deviņiem...

     Raivo Deklavs, atvaļināts NBS virsnieks, zemessargs

     Slazds vai lamatas vissenākajā šī vārda izpratnē ir ierīce medījuma ķeršanai. Tomēr laika gaitā šo terminu lieto plašākā izpratnē. Nabadzības slazds, bezdarba slazds, likteņa slazds... Lai arī par kāda veida slazdiem mēs nerunātu, tajos iekļuvušā liktenis, ja viss notiek tā, kā iecerējis ierīkotājs, nav ne patīkams, ne apskaužams. No labi izlikta slazda atbrīvoties tikpat kā nav iespējams - atliek tikai vai nu paļauties uz slazda vijēja žēlastību, vai gaidīt galu. Tomēr gan dzīvnieku, gan cilvēku pasaulē ir daži, kas ne tikai prasmīgi spēj izvairīties no izliktajiem slazdiem, bet arī iekļuvuši no tiem atbrīvoties. Jā, varbūt šī atbrīvošanās nes līdzi zaudējumu, liekot ciest ne tikai fiziski, bet arī emocionāli, taču tas nespēj viņus atturēt no brīvības. Tad kāpēc vieni spēj izkļūt no slazda, bet citi tajā sapinas arvien vairāk un vairāk? Un vai vienmēr iekrītam tikai citu izliktajos slazdos?
        Izlasot Daces Judinas romānu
    Slazdā, man radās pārliecība, ka vissarežģītākie slazdi ir tie, ko mēs paši savijam savām maigajām rociņām. Tikai mēs paši un neviens cits spējam sev radīt tādus slazdus, no kuriem izpiņķerēties šķiet teju neiespējami, jo kurš gan cits mūs pazīst labāk? Kurš cits tik labi pazīst mūsu vājības un krēslas zonu, kur esam paslēpuši to, ko negribam rādīt citiem un, ja tā pavisam godīgi, negribam izskaust. Kādēļ gan piepūlēties, ja var vienkārši nobāzt, neatzīt, ka mums šāds nesmukums piemīt, ja var izlikties balts un pūkains, bet par paša izraisītām katastrofām un izvēlēm vainot citus? Un tad mēs brīnāmies, nevainīgi mirkšķinām ačteles un nesaprotam, kā tas nākas, ka esam tik nelaimīgi, tik sapinušies un ar katru mirkli iepinamies vēl dziļāk. Nav jau tā, ka cilvēks nesaprot, ka pats šo pinekli savijis. Saprot! Un kā vēl saprot! Tikai ne visiem pietiek spēka un vēlēšanās oficiāli atzīt savus krēslas bruņiniekus un stāties tiem pretī, lai kļūtu brīvi. Tādēļ, tiek vainots ikviens, pat zāles stiebrs pļavā, tikai ne pats... Neies taču kā lapsa brīvības dēļ nograuzt sev kāju! Tā nu cilvēks, nenovērtējot dotās iespējas un nevēloties piedzīvot kādu konkrētu zaudējumu, turpina smakt paša savītajā cilpā, nemaz nemanot, ka gals vairs nav tālu, zaudēts tiek vēl vairāk un drīz nebūs neviena paša, kas pasniegs palīdzīgu roku.
        Ne velti saka - mēs paši esam mūsu lielākie ienaidnieki. Daces Judinas detektīvsērijas
    Izmeklē Anna Elizabete divpadsmitā grāmata Slazdā to precīzi apliecina.
        Slazds, ko paši esam sev izlikuši. Slazds, ko negribam atpiņķerēt, jo tad būtu kaut kas jāzaudē, jāpiepūlas un jāatzīst savas kļūdas. Slazds, kurā paši sevi beidzam nost. Tā ir vissvarīgākā lieta, par ko šis Daces Judinas romāns liek aizdomāties.
       Grāmatā precīzi atainots, kā manipulē ar cilvēkiem, kā viņi iekrīt citu izliktajās lamatās, kā
    cietēji savu labumu liek pirmajā vietā, aizmirstot par godaprātu, sirdsapziņu un to, kas ir labs un slikts. Un nevajag apgalvot, ka godkāre un personīgās ambīcijas neko ļaunu nevar nodarīt...
       Aiza starp cilvēkiem, kuri viens otru reiz mīlējuši, kļūst dziļāka un dziļāka, jo tā vietā, lai mīlētu, cienītu, novērtētu un rūpētos, kāds vij pats sev cilpu, liek pats sev slazdu...
       Jā, romāns ir spraigu un aizraujošu notikumu pārpilns. Mīļie, tā taču ir Dace Judina, un viņas rokraksts cienītājiem nav svešs! Viņa paķer un neatlaiž. To saku ne tikai es, bet arī tie, ka reiz pavisam nejauši sākuši lasīt viņas grāmatas. Mēģinājums lasīt vienu grāmatu beidzas ar visu grāmatu izlasīšanu. Jo nelaiž vaļā! Šī grāmata nav izņēmums.
       Ko piedzīvot, pārdzīvot, izdzīvot, bet galvenais – pārdomāt šajā darbā pārpārēm. Annas Elizabetes dzīvība ir briesmās, viņas īpašumu Austrijā iekārojuši sektanti, uzplaukst skaista mīlestība, kuras pamatā ir godīgas un cieņpilnas, stereotipu nenomāktas attiecības. Viens pēc otra dažādās pasaules vietās pazūd kādam mīļi un dārgi cilvēki, bet Rīgā plosās kārtējais maniaks, kurš nonāvē tos, kas krāpj, iekāro un savu labumu vērtē augstāk par citu dzīvi un pat dzīvību. Taču tik un tā - stāsts ir par mums pašiem un par slazdiem, ko izlicis kāds, kurš mūs pazīst vislabāk, – mēs paši.

     Ruta Zimnoha, grāmatu blogere, www.sienakaudze.lv

     Slazds. Nepatīkama situācija, kad ierobežotas kustības un jebkura kustība sagādā sāpes. Laikam ritot - arī dzīvībai bīstama situācija. Laiks iedalās - pirms un pēc. Robežšķirtne starp pagātni bija un nākotni būs. Sāpīga tagadne. Ticēt vai neticēt tam, ko redzi un jūti? Anna Elizabete ir slazdā. Saglabāt pašcieņu vai salūzt neveiksmīgajās ģimenes attiecībās, uzdrošināties nodarīt sev pāri un izlauzties brīvībā ar sāpīgām rētām vai aiziet bojā? Tā ir vislielākā intriga šajā Annas Elizabetes izmeklēšanā, kuras sākums meklējams pavisam nesenā pagātnē.
         Kā nodalīt sociālās lomas un statusus, lai saskatītu nepatīkamo patiesību? Ikviens no mums, tāpat kā romāna varoņi, ikdienā spēlē vairākas lomas. No rīta - mīlošs vīrs vai sieva, dienā - apzinīgs darbinieks, pēcpusdienā - mīļš vecāks bērnam vai bērns vecākiem. Bet paralēli - karjerists un egoists, kurš gatavs iet pāri līķiem un ģimenes attiecībām. Vai arī - vēss aprēķinātājs, kurš izliekas par upuri, lai līdzcietības aizsegā mēģinātu īstenot izplānotu nekrietnību.
        Annai Elizabetei jāsaskaras ar visu šo mudžekli – jātiek skaidrībā par sevi un savām attiecībām ar pārvērtušos
    lauleni un uzticamo vikingu, jāatšķetina Austrijas Bergu rezidencē notiekošās tumšās lietas un... jācīnās par dzīvību. Par savu dzīvību. Uzticamajiem draugiem gan izdodas viņu pasargāt no lielā Punkta, aiz kura vairs nav atgriešanās.
        Toties atkal ir saskaršanās ar Atriebēju, kas atmaksā par sev nodarīto, savu izpostīto dzīvi, atņemtajiem panākumiem un negūto atzinību. Nežēlīgi, racionāli, nebaidoties pat no parādīšanās publiski, jo šovs ar slepkavības elementiem ir lielisks piesegs reālai slepkavībai. Un katrs Atriebēja pāridarītājs saņem savu, tikai viņam raksturīgo, kam kopīgs tikai īpaši izvēlētais laiks. Tas viss notiek, kamēr Anna Elizabete atrodas slazdā.
       Tajā pašā laikā jūk un brūk pulkvežleitnanta Mika Kaķīša attiecības gan ar darba kolēģiem, gan ģimeni. Greizsirdība un ambīcijas sabojājušas visu, kas ap viņu. Tomēr arī Mikam ir iespēja laboties - Laima, Dēkla un Kārta viņam
    piespēlē aristokrātisku kaķi - Devonas reksi Drako, kurš bija lemts nežēlīgai nāvei salā. Nu Drako misija - civilizēt grūti audzināmo, stūrgalvīgo pulkvežleitnantu. Karjera, paaugstināšana amatā un apmātība ar darbu nojauc cilvēciskās attiecības ar kolēģiem. Vai darbs un statuss ir tā vērts? Iespējams, Mikam Kaķītim to vajadzēs saprast lepnā vientulībā – tāpat kā ģenerālim Bozem, jo sašķobījies ir viss - pat ilggadīgā draudzība ar kolēģi Egonu, kurš pamazām īsteno to, ko Miks nespēja.
        Intriga no viena grāmatas vāka līdz otram. Un nekas nav tā, kā izskatās. Dažu varoņu prototipi ņemti no dzīves. Neprasiet, kuri. Laiks visu parādīs un atklās.

     Aivis Biķernieks, sociologs

     ... mēs visi dzīvojam slazdā. Kāds darba, karjeras vai naudas, kāds - attiecību slazdā. Pārākuma, naudas un varas apziņa - slazds, kurā var iekrist, noticot, ka viss atļauts un paliksi nesodīts, bet atmaksa atnāk tik un tā. Reliģiskais fanātisms, sektas, psihopāti, kuri pakļauj cilvēku apziņu, liekot tiem darīt neiedomājamas, ļaunas lietas.
       Attiecību slazds var būt daudz neredzamās un rafinētāks. Kāds aizver acis un izliekas, ka viss kārtībā. Tomēr spēcīgs cilvēks, kāda ir Anna Elizabete, spēj to saprast un attiecības pārtraukt.
       Un protams, jaunais varonis Drako! Ar nepacietību gaidu turpinājumu, kurā turpināsies likteņu un notikumu mezglu raisīšana!

    Una Blaumane, piecu bērnu mamma

     Dzirkstošs humors, veselīga ironija un notikumi, kas ierauj virpulī, no kura nemaz negribas izrauties - kā vienmēr, kad pie lietu kārtošanas ķeras Anna Elizabete. Interesanti, ka ar katru jaunu AE detektīvu daudz vairāk nodarbina jautājums - kāpēc, nevis - kurš, jo pa kādam mošķim dvēselē atrodas pat krietnākajam pasaules glābējam.
        Viens savu mošķi noķer aiz astes, nosauc vārdā, un tas kļūst par pagrieziena punktu, lai sāktu jaunu dzīvi. Cits, tik ļoti saradis ar saviem mošķiem, sāk tos aizbildināt un mēģina ar tiem sadzīvot, dēvējot par pienākumu: “ nebija izvēles”, “tāds es esmu un citādi nevaru”, “jāglābj pasaule”. Neko ļaunu tāds cilvēks parasti nenodara, ja nu vienīgi pašam grūti un mīļajiem, jo tiem vairs īsti nav vietas pasaules glābšanas projektā. Un tad ir tie trešie - tik ļoti pārņemti, ka mošķu daudzums viņus pašus pārvērš par monstriem.
        Bet vistrakāk ir tad, ja monstram ir misijas apziņa un dieva sindroms. Sekojot grāmatas varoņu gaitām, nākas domāt, kurš katram no viņiem bijis kritiskais punkts, kad sākusi mirgot sarkanā lampiņa, taču neviens to nav pamanījis vai nav gribējis pamanīt…

     Linda Leite, mājsaimniece, kazu audzētāja un tulkotāja

     Saistošā valodā uzrakstīta, es teiktu, šī laikmeta hronika, saliekot kopā visas aktuālās un sāpīgās tēmas un neko neaizmirstot - politika, globalizācija, debilizācija un cilvēktiesības.
        Aizraujošs, sarežģīti savīts sižets ar it kā savstarpēji nesaistītiem notikumiem, tomēr visiem ir kāds kopsaucējs. Tā ir zināmas sabiedrības daļas naudas un pārspīlētā varas kāre, aizmirstās cilvēciskās vērtības un attiecības. Ja ir manta, nauda un vēl vara, vairs nekas nav svēts un neaizskarams, viņi var atļauties visu, kamēr pārējie apkārt ir tikai apkalpojošais personāls. Ja mantas, naudas un varas vēl nav, atsevišķiem indivīdiem nekas nav par šķērsli, lai to iegūtu. Arī nodevība, uzmešana un slepkavība. Vai tiešām tā ir pārejas perioda zaudētā, vai jau samaitātā paaudze, vai viss kopā, papildus nesenās pagātnes rēgiem? Šāda mūsu līdzcilvēku rīcība radījusi deformētu, degradētu un trulu sabiedrības daļu, veicinot noziegumus, kurus izmeklē šīs sabiedrības deformāciju laiku piedzīvojušie un izdzīvojošie izmeklētāji.
        Grāmatu kā moto caurvij Egona Damberga pārdomas: “Es savā atlikušajā dzīves daļā negribu pieļaut to pašu kļūdu, ko savulaik Kārļonkulis un tagad Miks. Diemžēl arī jaunie čaļi iet viņu pēdās. Viņiem šobrīd šķiet, ka darbs policijā – tā ir misija, kas liekama augstāk par visu, arī ģimeni. Tā nav. Nedrīkst būt. Jo darbs, lai kāds, vienbrīd beidzas... Un tad tu saproti, ka patiesībā vairāk par visu esi sapņojis, lūk, par šo...”
        Nav citu vērtību kā ģimene un mīļotie cilvēki, neviens darbs, amats vai stāvoklis sabiedrībā to nespēj aizstāt. To zinu, pārbaudīts uz savas ādas, ir laicīgi jāapstājas. Ja grāmatas varoņiem būtu sakārtotas attiecības, mīloša ģimene, savstarpējā cieņa, netrūktu savējo atzinības un mīlestības... Varbūt sabiedrība būtu labāka, Anna Elizabete rūpētos par senās dzimtas turpināšanu ar mīļoto cilvēku, bet Stass būtu atzīts reklāmas vai IT guru. Tomēr dzīve ir tāda, kāda tā ir. Tās nav beigas. Tas ir jauns sākums.
        Ļoti gribētos piedzīvot šo darbu ekranizāciju, taču tam diemžēl vajadzīgs kāds rolmans, vai citāda, ne tik sadalīta sabiedrība, kur vara pa sevi un tauta pa sevi.

     Roberts Jurķis, uzņēmējs, politisko procesu vērotājs

     Šī grāmata ir no tām, kas liek domāt vēl ilgi pēc pēdējā teikuma izlasīšanas. Par tiem slazdiem, kuros mēs reizēm labprātīgi, reizēm piespiedu kārtā nokļūstam. Par ārējiem slazdiem – stāvokli sabiedrībā, stereotipiem, karjeras vāveres riteni… Un par iekšējiem slazdiem – kāpēc tik grūti atzīt savas kļūdas un mainīt rīcības modeli pat tad, kad skaidrs, ka viss iet galīgi šķērsām. Un kur ir tā brīvība, kuras tik ļoti alkstam? Vai maz tāda visaptveroša brīvība ir iespējama?
        Anna Elizabete ir uz tā sliekšņa, no kura mēdz arī neatgriezties. Vai viņai pietiks spēka palikt? Vai apkārtējie spēs viņu atsaukt? Vai viņa sajutīs to, cik ļoti vajadzīga šaipus? Vai varbūt tā ir iespēja tikt laukā no apstākļu un pašu saveidotajiem slazdiem?
        Lasot ļoti domāju par katra cilvēka iespējamo transcendentālo pieredzi un reliģiju kā slazdu. Tradicionālā baznīca pretstatā (vai tiešām pretstatā?) sektām… Kurā brīdī sekošana Dievam pārvēršas sekošanā dažādu kārību dieviem – mantkārībai, slavaskārei? - un kam jānotiek cilvēka apziņā, lai viņš uzņemtos Dieva lomu, lemjot: tam būs dzīvot, tam - mirt?
        Par attiecībām kā slazdu stāsta anekdotes, tomēr – kas ir tas, kas liek palikt destruktīvās attiecībās vai arī mudina no tām aiziet? Kurā brīdī mirst mīlestība? Vai mīlestība maz var nomirt? Ja nu par mīlestību noturētas pavisam citas jūtas? Nāk prātā Pāvila 1. vēstules korintiešiem rindas: „Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna, tā neskauž, mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga…” Sāku lūkoties apkārt pēc tiem cilvēkiem, kuri man līdzās ir tikpat klusi uzticīgi kā Dambergs Annai Elizabetei… Vai viņa to ieraudzīs?
        Visgrūtāk tikt laukā no tiem slazdiem, kas ir iekšpus, jo tad sevi ir jāuzšķērž un jāsaliek kopā no jauna. Vai tas maz iespējams? Vai vīrietis-puika spēs pieaugt, kad sapratīs, ka zaudējis gandrīz visus sev tuvos cilvēkus? Spēles ar varu nekad nav labi beigušās. Vai Miks Kaķītis to apjautīs? Vai sapratīs to zīmi, ko viņam sūtījušas Debesis?
        Cilvēku vada divi pamatinstinkti – Eross un Tanatoss jeb dzīvība un nāve. Tie, kas nespēj radīt, tie iznīcina… Un iekļūst slazdā… Vai ievilina tur kādu citu…

        Šai grāmatai nevar ātri izskriet cauri. Tā iekožas līdz pat kaulam un liek domāt… Ieraudzīt ne vien ārējos šova notikumus, bet kādā brīdī saskatīt arī to, kas slēpjas aiz visām robežām - kas ir ārpus slazda. Starp citu, šī ir pirmā grāmata, kuru lasot, ar tās varoņiem sarunājos balsī! Pamatīgi iekļuvu Annas Elizabetes slazdā. Un kad vēl parādījās TAS kaķis!... Bet nu – tālāk paši! Ēsma ir izmesta, slazds gaida…

     Meldra Gailāne, bloga “Biblioholiķes atzīšanās” autore



    Jaunumu izziņošana

    Izvēlieties jaunumu kanālu(s), kuriem vēlaties pierakstīties, vai atteikties.