Sagatavošanā
sērijas Izmeklē Anna Elizabete
divdesmit trešā grāmata
“Par katru cenu”

Aprīļa sākums
Pierīga

– Paldies, Karl, ka atsaucies manam lūgumam, – no tumšās telpas dziļākā stūra, smagi velkot kājas, lēni iznāca ducīgs, gara auguma sirms vīrietis vecumā ap septiņdesmit gadiem. – Nezināju, ka būsiet divi. Gaidīju tevi vienu. Kas ir šis... jauneklis?
– Mans palīgs. Arī Kārlis, – ģenerālis Kārlis Bass nesatricināmā mierā atteica.
– Policists? Militārais? – ducīgais asi pavaicāja.
– Mans asistents. Ar šo paskaidrojumu tev jāpietiek.
– Bet... – ducīgais centās iebilst, taču, ieraudzījis Kārļa Basa noraidošo sejas izteiksmi, aprāvās.
– Tu aicināji. Mēs atbraucām. Stāsti.
– Piesēdiet. Nevēlaties iedzert? – aizbildi nesagaidījis, ducīgais aizklumzāja līdz žurnālgaldiņam, trīcošām rokām ielēja glāzē krietnu devu viskija un, daļu izšļakstījis zemē, vienā kampienā izdzēra.

Mazais Kārlis iesāņus paraudzījās uz Basu. Ģenerālis demonstratīvi iekāsējās.
– Paul, mēs neesam braukuši šurp, lai vērotu, kā tu piedzeries. Vai nu runā, vai mēs aizejam.
– Pagaidi... pagaidiet! Es... es runāšu! – ducīgais iegāzās mūžsenā ādas klubkrēslā, kas zem viņa svara žēli nočīkstēja. – Klau... klausieties!

...stāsts aizdomīgi atgadināja dzērāja delīrija murgus. Nakts melnumā nez no kurienes skanoši trokšņi un skrapšķi. Dīvaini telefona zvani. Nepārejoša sajūta, it kā uz ielas kāds sekotu. Balsis, kas nemitīgi kaut ko čukst ausī, vienalga, kurā mājas daļā atrastos. Augšup lejup kustošs ārduvju rokturis... Putni, kas sitas logu stiklos.

– Tu gadījumā neesi pārskatījies šausmenes, Paul? – Kārlis Bass uzmanīgi ievaicājās. – Viss tevis nosauktais redzams katrā otrajā asa sižeta filma, kur kāds kādam cenšas samaitāt dzīvi. Vai tik tu pēdējā laikā tā pavairāk neesi ieskatījies ugunsūdens traukos?
– Karl, nerunā tā! Tu taču neko nezini! – mājastēvs nervozi iesaucās. – Jā, es varbūt nenokāpju no korķa, taču tici man – tam ir vairāk nekā nopietns iemesls! Saproti – pagātne ir atgriezusies! Es atkal redzēju viņus, nu, tos pašus, kurus... Zinu, ka tas nav iespējams, taču – viņi man visur seko!
– Un ko saka Elita? – Basa balss bija kļuvusi par pusgrādu siltāka.
– Elita? Nu... it kā tu viņu nepazītu! – ducīgais rūgti iesmējās. – Sieva uzskata, ka es esmu vecs histēriķis, kam neatgriezeniski aizbraucis jumts. Brīdināja, ka ilgi vairs necietīs, un, ja es neizbeigšu savas nakts izrādes, viņa pārcelsies dzīvot pie meitas.
– Un kā – beidzi?
– Gandrīz. Kādu nakti, kad es gāju pie bufetes, lai iedzer... padzertos, tas milzonīgais koka monstrs sašūpojās un uzgāzas man virsū. Par laimi, paliku dzīvs, lai gan biju pamatīgi savainots – lauzta roka, sasitumi, griezumi sejā no bufetes stikla lauskām.
– Policiju un ātros izsaucāt?
– Policiju nē, tikai ātros. Nākamajā dienā. Sievas tonakt nebija mājās, viesojās pie meitas – svinēja mazmeitiņas dzimšanas dienu. Pārradās no rīta, krietni pavēlu. Atrada mani guļam bez samaņas – uz grīdas, bufetes pieplacinātu. Jau domāja, ka es miris... Par nožēlu, izrādījās, ka vēl ne.
– Kāpēc tu tā, Paul? Tava Elita taču ir krietna sieviete. Vai arī ne..?
– Bija. Agrāk bija, jā. Tagad – nezinu. Es vairs nevienam neticu. Esmu pārliecināts – mani grib noslepkavot, taču neviens mani neņem nopietni. Piemēram, dārgā sieva uzskata, ka to pustonnīgo aizpagājušā gadsimta monstru es pats sev esmu uzgāzis virsū... Kā gan?!
– Un tad tu zvanīji man? – Bass cieši pavērās namatēvā.
– Jā. Tad es zvanīju tev. Tā taču mēs toreiz norunājām, vai neatceries?
– Atceros, atceros. – Bass norūca. – Un ko tu gribi, lai es tagad daru?
– N-nu... pirmkārt, es gribēju, lai tu zini, kas notiek. Tas ir sācies, Karl, un to vairs nevienam neizdosies apturēt, pat tev ne... Beigas ir tuvu... Taču es neaiziešu klusēdams! Es paraušu viņus sev līdzi! Un te mēs nonākam pie otrkārt. Te ir atslēga, Karl. Pats izdomāsi, kur un ko tā slēdz. Atradīsi, ja būs tāda vajadzība...
– Pag, pag, un tu? Aizbrauc? Laidies lapās? – ģenerālis Bass paplūkāja ūsu.
– Kā tad – laižos lapās! – ducīgais skaļi iesmējās. Smiekli vairāk atgādināja sausu, čerkstošu klepu. – Gribētos gan, bet kāda jēga? Viņi mani tāpat atradīs. Un, kad tas notiks, tu zināsi, ko darīt ar to, kas tur noglabāts... Viss, es vairāk neko neteikšu. Esmu noguris, gribu gulēt!

* * *

Tas pats vakars. Mežāji

...Mājupceļā abi Kārļi klusēja kā sarunājuši. Tikai pēc vakariņām, draudzīgi mazgājot traukus Pūču Mājas omulīgi siltajā virtuvē, Mazais Kārlis riskēja pajautāt:
– Kārļonkul, kas viņš bija?
– Glumzis, – atskanēja zibenīga atbilde, kam sekoja ļoti ilgs klusums. Tad: – Glumzis, melis un maita, kuram pašam bail no savas ēnas un kurš simtkārt pelnījis sadegt elles ugunīs! Par visu, ko reiz sadarījis... Iesim uz manu kabinetu. Es tev kaut ko izstāstīšu, taču brīdinu – pēc tam tu vēlēsies, kaut nebūtu neko uzzinājis.

...Ap pusnakti viņu ilgo sarunu iztraucēja skaļš mobilā signāls. Zvanīja Basam.
Brīdi pacietīgi klausījies, ģenerālis īsi noteica “Atvainojiet, nē!” un atvienojās.
Mazais Kārlis tikai vaicājoši paraudzījās. Šonakt uzzinātais nekādi nelikās pa plauktiņiem.

– Zvanīja Elita, Paula sieva. Pirms stundas atradusi šo mirušu. Taču tā, savādi. Esot līdz pusei izkāries laukā pa istabas logu, it kā kaut ko mēģinātu saskatīt. Lūdza, lai atbraucam. Es atteicos. Pirmkārt, nav mūsu jurisdikcija. Otrkārt, negribu. Lai strādā Grīslis ar savējiem!
– Bet ko viņš varēja meklēt? – Mazais Kārlis domīgi ievaicājās.
– Varbūt savu melno sirdsapziņu?

* * *

Aprīļa beigas
Austrija, Berghofa

– Līzbet, Valt, jums tas nepatiks, – ar tik iedvesmojošu sveicienu Annu Elizabeti un Valtu Valli kādu vakaru uz muižas lieveņa sagaidīja profesors Rožkalns. Satraucies, sadrūmis un nobažījies.
Viņi tikko bija pārradušies no Grācas – pēc bezdievīgi garas, nogurdinošas dienas filmu studijā Wunderblume: vispirms scenārija izmaiņu apspriešana, pēc tam – aktieru proves.
Kas tad nu tēvam atgadījies?
– Tēt, kas noticis? Mamma..? – Annai aizkrita balss. – Kaut kas mājiniekiem? Vecmāmiņai?
– Nē, ar mūsējiem viss kārtībā, nesatraucies, – Rožkalns apjauta, ka pamatīgi pārcenties. – Iesim iekšā, iedzersim tēju, un es jums visu izstāstīšu.
– Annas tēv, spriežot pēc jūsu sejas izteiksmes, ar tēju vien būs par īsu, – Valts pavīpsnāja, izceldams no aizmugures sēdekļa divus lielus iepirkumu maisus. – Bet – lai notiek! Kāda sviestmaize arī noderētu.

...Jaunā ziņa patiešām bija gatavais dinamīts.
Zvanījis Mazais Kārlis, steidzami lūdzis pārzvanīt: radusies ārkārtas situācija – bez pēdām pazudis Ģirts Melderis. Divas nedēļas pirms pirmizrādes. Režisors plēš no galvas matus, jaunā publiskā kompanjone neziņā rausta plecus, un vispār – pēdējās nedēļas laikā Melderi neviens nekur nav ne redzējis, nedz arī par viņu dzirdējis.
Āmurvaldis mēģinājis ar Ložņu izsekot Ģirta telefonu un soctīklu aktivitātes – nekā. Telefons neatbild, visticamāk, izslēgts. Visu soctīklu profili likvidēti.
Policija esot informēta, taču pagaidām visi meklējumi bez panākumiem.
Bass ieteicis zvanīt Annai un Valtam.
– Te nu mēs esam... Vai es nebrīdināju, ka tā loma ir nolādēta? – Anna nočukstēja.

Pirms dažām dienām viņa interneta televīzijā bija noskatījusies kultūrziņu sižetu par Dona Žuana tapšanu Pilsētas teātrī. Mēģinājuma ainiņas mijās ar Meldera intervijas mikrofragmentiem, radot pārlaicīgi sirreālu, pat absurdu iespaidu, ko vēl pastiprināja gandrīz melnā skatuve: tās dziļumā kā vaļēja, asiņaina brūce vīdēja milzīgas, koši sarkanas, fluorescējošas puspavērtas lūpas, bet pāri skatuves melnajai grīdai stiepās viļņota, sudrabota līnija, iztālēm atgādinot sievietes auguma kontūru, kas auksti zilajās gaismās noslēpumaini mirdzēja.
Izaicinošs minimālisms, Anna tobrīd bija nodomājusi.
Tad viņas uzmanību piesaistīja Ģirta sacītie vārdi:
– Skatuve ir laika portāls. Vārti uz nebijušo, taču iespējamo. Šeit mēs varam izdarīt visu – radīt jaunu pasauli, uzbūvēt pilis un pilsētas, nosusināt jūras un apzaļumot tuksnešus. Radīt tēlus, tos nogalināt un atkal augšāmcelt. Redzat visas šīs lietas – bīdāmās sienas, stikla paneļus, stiprinājumus, vadu ruļļus, audumus, kastes, statīvus, prožektorus, filtrus, ekrānus? Tā ir mūsu skatuves pasaules materiālā puse – lai arī jūs spētu ieraudzīt mūsu idejas. Mums pašiem to nevajag, jo viss, ko mēs radām un rādām, jau simtkārt ir noticis mūsu prātā un iztēlē. Es tik bieži esmu uz skatuves dzīvojis, mīlējis un miris, ka mani vairs nespēj izbrīnīt nekāda pārtapšana – ne atnākšana, ne aiziešana. Tas viss ir nedalāms process – dzīve, skatuve, mīlestība, nāve...

– Viņš pats to piesauca, Valt, – Anna nodrebinājās. Viņai pēkšņi kļuva stindzinoši auksti.
– Ko piesauca? Līzbet, nekas ļauns taču nav noticis. Manuprāt, tu velti satraucies. Džeks vienkārši pārdedzis un paņēmis garāku brīvsoli. Starp citu, Ģirtam tā ir gadījies arī agrāk, pat vairākkārt. Varbūt jātiek galā ar eksistenciālo krīzi – tāda palaikam apciemo ikvienu domājošu un jūtošu radību. Tad gribas norobežoties no visa un visiem, aiziet pagrīdē, atslēgties no Visuma. Varbūt viņš ir izdarījis tieši to un šobrīd mitinās kādā mazā būdiņā jūras krastā, pārdomājot dzīvi? Varbūt Melderim bilances laiks?
– Kaut nu tā bilance nebeigtos ar bankrotu. Nesen jau... – Anna spēji aprāvās.
– Līzbet, bumba vienā vietā divreiz nekrīt. Ja viņš to neizdarīja toreiz, otrreiz vairs nemēģinās. Tur ir kas cits. Varbūt Melderis saprata, ka patiesībā nemaz negrib to izrādi, tikai nezināja, kā atkāpties? Tev nepatiks tas, ko teikšu, bet – lai cik skaists, brašs un varens Ģirts Melderis būtu uz skatuves, savā dziļākajaā būtībā viņš joprojām ir puika, kurš sataisa mēslus, bet pēc tam cenšas izvairīties no atbildības bēgot... Līzbet, tu taču viņu pazīsti tikpat labi kā es, vai ne?

Sasodīts, Valtam bija taisnība!
Bet, ja tā, tad – kādas ziepes Melderis atkal savārījis, kur iekūlies?

– Anna Elizabete, tu tikai nedomā tagad atkal lēkt lidmašīnā un mesties glābt pasauli, labi? Pēc trim dienām mums jābūt Arno pilī, Francijā, uz Gadsimta ķēriena pirmizrādi. Pēc tam es jūs ar Grāfu izvizināšu pa Alpiem – iedomājies, es dabūju moci ar blaķeni un suņu ķiveri! Un tad jau būs laiks pirmajai filmēšanas dienai. Vai mans plāns skan gana loģiski?
– Bet Ģirts? Viņš taču ir tavs... mūsu draugs!
– Ir, jā. Nenoliedzu. Taču arī cilvēks, kuram ir tiesības uz savu brīvību. Turklāt – tu nevari izglābt cilvēku no viņa paša. Sarunāsim tā – nogaidīsim vismaz divdesmit četras stundas. Labi?

(Romāns iznāks 2025. gada rudenī.)