You are here

Autores pēcvārds

    Pēcvārds
    Un burbulis plīsīs!

    Kas kopīgs filmām “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu”, “Greizo spoguļu karaļvalsts”, “Nogalināt pūķi”, “Tas pats Minhauzens”, “Gredzena pavēlnieks”, “Harijs Poters”, “Vella kalpi”, "Baiga vasara" un "Rīgas sargi"? Kāds nicīgi pasmīnēs un teiks: nekas, atšķirīgi žanri, laiki, valstis, režisori un aktieri. Cits kautri ieminēsies – sajūtu dualitāte... Un viņam būs taisnība. Divdabība. Pretstāve un pielāgošanās. Šoreiz – tieši par to. Pielāgošanos jeb mazākā ļaunuma teoriju.

    Mazākais ļaunums

    Ai, ko nu es tur iešu – zāle jāpļauj, uz jūru jābrauc, pēdējā atvaļinājuma diena jāizbauda, jāiet uz kapu svētkiem vai kāzām, mašīna nobeigusies... Tik un tā tas neko nemainīs...
    Skan pazīstami? Tik bieži dzirdētas atrunas – kad jāpieceļ sava pēcpuse un kaut kur jādodas, lai ar savu klātbūtni atbalstītu, uzmundrinātu, iebilstu, apliecinātu, apstiprinātu. Vienalga, vai tas būtu koncerts, izrāde, svētki, pikets, demonstrācija, tiesas sēde, sapulce vai referendums. Ērtāk paiet malā un nogaidīt, tā teikt, redzēsim, kurš vinnēs, tad arī domāsim, kam pieslieties, ko teikt un darīt. Bet ja, visiem maliņā stāvot un tālredzīgi nolūkojoties, dažiem drosmīgajiem darītājiem kaut kas nesanāk, esiet droši – vienmēr atradīsies kāds, kurš savilks saldsērīgu sejas izteiksmi, līdzjūtīgi nopūtīsies un... metīsies izgāzt žulti interneta komentāros, vainojot visu pasauli – sak’, nu, vai mēs neteicām, ka nebūs jēgas un nekas nemainīsies?
    Bet, mīļie, mainītos, ai, kā mainītos, ja vien katrs veselais, darbīgais un balsstiesīgais ļautiņš beidzot uzdotu sev jautājumu – vai es esmu laimīgs un vai tam tā ir jābūt?, pieceltos un iztaisnotu muguru. Ja nomestu rozā brilles, izvilku galvu no smiltīm un izņemtu no ausīm banānus. Ja beidzot iemācītos filtrēt smalki apmācīto piāristu manipulatīvās runas un aiz trim priedēm saskatīt mežu.
    Taču nē. Jo mazākā ļaunuma teorijai komplektā nāk praktiskā puse – kabatas un bļodiņas. Jo lielāka lojalitāte, jo pilnāka kabata un lielāka bļodiņa. Tad kā lai brēc... pret vēju?!

    “Nekā tāda nav”?

    Kari, epidēmijas, krīzes, revolūcijas, vēlēšanas un pārvēlēšanas... viss cilvēkos atstāj pēdas. Nereti neizdzēšamas pēdas. Un neatgriezeniski maina cilvēku dabu. Diemžēl – ne uz to labāko pusi. Liekot aizvērt acis, neredzēt un nesaprast, ka aiz specoperācijām slēpjas kari un genocīds, aiz epidēmijām – masu slepkavības, bet aiz sociālekonomiskiem nemieriem, masu protestiem, streikiem, vardarbības viļņiem un neizskaidrojamiem noziegumiem – ideoloģiskie, socioloģiskie un psiholoģiskie ieroči, par ko “smalkā sabiedrībā” nav pieņemts runāt skaļi. Jo “nekā tāda taču nav”.
    Nereti visniknākais ienaidnieks ir godīgāks par vissirsnīgāko draugu. Zini, ka no pirmā jāuzmanās, kamēr otrais ar saldu smaidu uz lūpām pasniedz tev indes kausu vai iedur mugurā dunci.
    Mediji vairojas kā sēnes pēc lietus, līdz ar dažāda kalibra speciālistiem, ekspertiem un viedokļu līderiem. Nesen kādā televīzijas raidījumā neviltoti melnus smieklus izraisīja kāds “atklājums”: latvieši no dabas esot grūti iekustināmi, toties, ja tas izdodas, tad apstādināt vairs gandrīz neesot iespējams. Milzīgo noslēpumu pavadīja draudīga acu bolīšana, tā teikt, solot itin drīzu apokalipsi visiem redzamajiem un neredzamajiem ienaidniekiem. Taču – klusums. Atliek vien secināt – acīmredzot pie mums un ar mums vēl nav tik slikti un revolucionārā situācija vēl nav pietiekami nobriedusi, ja reiz apdalītais, paverdzinātais un visādi citādi valsts varas apbižotais latvietis nekādi neizmanto savas legālās, demokrātiskās un visādi citādi atļautās tiesības tikt galā ar tik ļoti nīsto, savtīgo, korumpēto un visādi cit

    Laimīgi vai nelaimīgi?

    Salīdzinoši pasen kāds joku plēsējs interneta komentāros pie kārtējās ziņas par ekonomikas krīzes saasināšanos bija ievietojis Rietumu sociologu pētījuma “Cik laimīgas ir dažādas Eiropas tautas?” fragmentus, no kuriem skaidri varēja secināt – paradoksāli, bet visnelaimīgākie jutušies tieši briti un skandināvi – nācijas, kuru valstīs bija (un faktiski joprojām ir) vissakārtotākā sociālā sistēma un infrastruktūra. Lūk, viņiem tā pietrūcis saules, toties bijis par daudz mitruma, aukstuma, vēju un ūdeņu visapkārt, ka lielais vairums šo zemju iedzīvotāju izteikuši gatavību migrēt uz siltajām zemēm! Dīvaini, taču šajā aptaujā kā laimes / nelaimes kritēriji gandrīz nemaz netika izvirzīti ekonomiskie jautājumi – trūkums, bezdarbs, dzīves dārdzība, inflācija, dažādas globālas krīzes. Visi domāja tikai un vienīgi katrs par sevi.
    Interesanti, ko šīs labi situētās nācijas par dzīves jēgu un laimi teiktu šodien, kad vienu no lielākajām Eiropas valstīm jau otro gadu tricina kara dārdi? Un ko šodien par šādu pētījumu teiktu Baltijas valstu iedzīvotāji? Kā ir ar mums – vai mēs kā nācija esam vai neesam laimīgi? Un, ja vispār, tad cik ir šo laimīgo? Kur vien paveries – vienīgas žēlabas – šis slikti, tas pavisam slikti, bet, lūk, tas – vispār vakars! Par ekonomiku, tautsaimniecību, lauksaimniecību – jebko. Vienas vienīgas negācijas, nemitīga krīzes piesaukšana, par ikdienu kļuvusī spriedze un savstarpēji asumi, kas, gluži kā ceļa rullis samīca un sadragā jebkādu pašapziņu, vēlmi kaut ko darīt, vēlmi smaidīt.
    Diemžēl mēs savā darba un sadzīves ikdienā esam nonākuši līdz punktam, kad pasaule ienāk mūsu mājās, izspiežot mūs no tām un laupot dvēseles mieru un līdzsvaru. Veikalos mēs sākam raudzīties uz akcijas precēm, jaunās filmas vai nu abonējam no komercTVkanāla, vai pirātiski lejuplādējam internetā, jauna apģērba iegādi atliekam uz nenoteiktu laiku, līzingā paņemtās jaunās mašīnas atdodam atpakaļ dīleriem, bet nekustamā īpašuma kredītus – vai nu maksājam, zobiem čirkstot, vai kārtojam pārpirkuma līgumus ar bankām un paši meklējam lētāku mitekli.
    Ziniet, kas biedē? Arvien biežāk, sarunājoties ar divdesmitgadniekiem, trīsdesmitgadniekiem un četrdesmitgadniekiem, izskan mūsu valsts nākotnei aizplīvuroti draudīgas frāzes – ja man nebūtu (sievas / vīra, mazu bērnu, vecu / slimu vecāku, uzņēmuma, saistību), es, ne mirkli nedomājot, brauktu prom. Vienalga, kurp, jebkurā virzienā. Jo šai valstij, šim valsts pārvaldes aparātam, mēs – kā nācija, kā cilvēki – neesam vajadzīgi. Un brauc. Diemžēl. Joprojām.
    Skarbi? Diemžēl tāds noskaņojums šobrīd valda ekonomiski aktīvo, jauno un vidējo gadu ļaužu vidū. Šī ir tā tautas daļa, kas skolā tika mācīti vēl pēc ex-padomijas sabiedrisko zinātņu un vēstures kanoniem, kamēr mājās vecāki un vecvecāki stastīja pavisam ko citu; viņiem vēlāk brīvprātīgi spiestā kārtā nācās pārorientēties uz kapitālismu ar latviski nacionālajām iezīmēm. Jaunākie – šodienas divdesmit- un trīsdesmitgadnieki – uzauguši jau nosacīti brīvā, neatkarīgā un plēsīgo kapitālismu kā valsts iekārtu un saimniekošanas formu par doto lielumu pieņēmušā valstī un sabiedrībā. Viņi ir tie, kuri šodien savos prātos un apziņā konfrontē jēdzienus vārdi un darbi, brīnoties par acīmredzamajām atšķirībām – kā var nepildīt savus tiešos darba pienākumus, melot, taisnoties un savās neizdarībās vainot citus? (Kamēr tie pirmie, vecākie, spēju saskatīt ideoloģiskās un reālās pretrunas un starprindu lasītprasmi iezīduši ar mātes pienu.)

    Pēc vilku likumiem

    Miljoni eiro nākotnes vīziju būvēšanai, teoriju un stratēģiju izstrādei, sabiedrības noskaņojuma pētīšanai un nākamās paaudzes attīstītā cilvēka modelēšanai, bet tajā pašā laikā realitātē viss vēl arvien notiek pēc vilku likumiem – parādi un mūziku diriģē nevis tas, kuram lielāks talants un spējas, bet gan tas, kurš tuvāk savas partijas naudas makam un izpildvaras mehānismu svirām. Vieni lūdz, otri nedod. Tajā pašā laikā tie otrie (vismaz teorētiski) apzinās gan inflāciju, gan to, ka naudas vērtība un tautas pirktspēja ne tuvu vairs nav tā, kas agrāk. Tomēr tas viņiem netraucē, rūpju rievām vaigā, bargā balsī strostēt pirmos par neadekvātiem tēriņiem un naudas šķiešanu.
    Šodien visiem grūti! Arguments, kas varētu mudināt paciesties. Kādu laiku. Ja vien katram nebūtu sava patiesība, ja vien augšas un apakšas, vieni uz otriem lūkojoties, nemētātos ar apvainojumiem – jūs neko nedarāt, tikai tērējat. Diemžēl nekas vairāk par progresējošu bezcerības un depresijas eskalāciju nesanāk. Tad nu vēlāk, attopoties vienatnē tukša plāna vidū, lieki vaimanāt – ai, kā tad tā, mēs taču visu darījām viņu labā! Kāpēc viņi pret mums tā... Ar viņi šajā gadījumā domājot nepateicīgo, no varas un naudas atkarīgo tautu, mazos cilvēkus, kuri kritiskā brīdī atļāvušies pārvērtēt, kas īsti ir tas, kas viņiem šajā valstī un šajos konkrētajos apstākļos vajadzīgs.

    Traucējošais mazais cilvēks

    Nauda, pārticība, sociālās garantijas, nodrošinātas vecumdienas? Šie vārdi arvien vairāk zaudē jēgu, jo pat valstiskā līmenī arvien izteiktāks kļūst spiediens mazāk rūpēties par mazo cilvēku (darba ņēmēju, darītāju), jo tā pati valsts ar savu likumdošanu un līdz galam neizsvērto nodokļu politiku dara visu, lai piespiestu uzņēmējus atgriezties pie aplokšņu algām, līgumdarbiem, par kuriem tiek maksāts tikai ienākuma, nevis sociālais nodoklis, un dažādām citām viltībām. Bet tas, savukārt, rada kārtējo apburto apli – pieaug pieprasījums pēc sociālajiem pabalstiem, pieaug sociālais nodoklis... Un, galu galā, cietējs atkal ir mazais cilvēks.
    Vai tiešām ir tā, ka šajā valstī kaut ko mainīt var tikai tad, ja tu stāvi ielas vidū, ālējies un skaļi kliedz? Bet, kamēr klusi un mierīgi dari savu ikdienas darbu, neviens tavu eksistenci pat nepamana? Tad kādai šādos dotajos apstākļos būtu jābūt nācijas izdzīvošanas un laimes formulai?
    Vai tiešām mēs tik slikti dzīvojam, ja, mēģinot sadzīt rokā kārtējo amatpersonu, to vien dzirdam, kā – ārzemju komandējumā, seminārā, kursos, atvaļinājumā, nebūs, nebūs, nebūs..?
    Tātad – slikti dzīvojam ne visi? Slikti dzīvo plānais jeb lejasgals, kamēr augšējais jeb resnais, piesedzoties ar kārtējiem populistiskajiem saukļiem (dienu un nakti strādājam tautas labā!), turpina mierīgi dzīvot, rāmi tērējot iepriekš uzēstos tauciņus. Pa reizei kāds uzņēmējs vai ierēdnis, par spīti krīzei, aizšauj biznesa braucienā uz Āfriku vai Brazīlijas džungļiem nomedīt kādu nevainīgu savvaļas kustoni, par atļauju mierīgi samaksājot vairākus tūkstošus zaļu, čaukstošu papīriņu, bet, mājās atbraucis, savelk raižpilnu seju un sūrojas līdz ar visiem – ai, grūti, ai, nav naudas...
    Cik daudz vēl mums apkārt tādu – augstos amatos, smalkos uzvalkos, godalgotu un ordeņotu, kuri savu karjeru, pārticību un stāvokli sabiedrībā ieguvuši ar glaimiem, izlikšanos, divkosību, meliem, baumām un intrigām?
    Bet tikmēr pārējie, tie, no plānā gala un iznīcinātā vidusslāņa, naivi prāto – nu, kāpēc mūsu valstij nav vajadzīgi apdzīvoti lauki, kur, tāpat kā Somijā, Norvēģijā, Vācijā, Francijā, nelielās lauku fermās, neviena neapdraudētas saimniekotu laimīgas ģimenes, nododot savas dzimtas mājas nākamajām paaudzēm? Bet mazās lauku skoliņās mācītos viņu bērni? Kāpēc Latvijā mazais cilvēks vārdos gan tiek atbalstīts, taču realitāte viņu dzen ja ne tieši cilpā, tad bankrotā?

    Pasaule kā tirgus

    Šodienas “ideoloģiskie kouči un mentori” māca: pasaule ir tirgus, un mēs visi ik brīdi kaut ko pārdodam – savu darbu, idejas, saražoto produktu vai pakalpojumu. Elementāra patiesība, tik vienkārša kā sētas miets, turklāt – ikvienam no mums labi zināma kopš bērna kājas.
    Pagalmā spēlējoties, mazā Anniņa blakus dzīvokļa Jānītim iedod no mājām līdzpaņemto konfektīti, bet Jānītis aizstāv Anniņu no kaimiņmājas Jurīša nekrietnībām – neļauj tam izjaukt Anniņas ceptās smilšu kūkas un pilis. Skolā tā pati Anniņa, kurai labi padodas sacerējumi, palīdz Jānītim uzrakstīt domrakstu, bet Jānītis, kurš ir absolūts korifejs organiskajā ķīmijā, Anniņas vietā zīmē formulas. Vēl pēc desmit gadiem Anniņa strādā atbildīgā eiroinstitūcijā, kas izskata projektus un pieprasījumus dažādu grantu piešķiršanai no starptautiskiem fondiem, bet Jānītis, nu jau Jānis X., par atlīdzību izstrādā biznesa projektus iesniegšanai, lūk, šajos pašos fondos. Toties Anniņas un Jānīša skolasbiedri dara ko nu kurš – vienam pieder lauku saimniecība, viņš audzē graudaugus un ik gadu zīlē kafijas biezumos – kāda būs raža, kāda būs pelņa; otrs – nodibinājis savu tirdzniecības kompāniju, vairumā uzpērk un mazumā pārdod tālāk agroķīmiju, trešais strādā par algādzi lielā saimniecībā, ceturtais saimnieko savā piemājas zemītē un pa reizei nopārdod kādu pašaudzēto lauku labumu, bet piektais strādā par klerku valsts iestādē, kas izdod rīkojumus iepriekšminētajiem.
    Tā vai citādi, ikvienas no šīm attiecībām nozīmē – tirgus. Preču un pakalpojumu tirgus, darba tirgus, degvielas tirgus, politiskais tirgus, pensiju tirgus... Savā pirmatnējā, tīrajā būtībā tirgus idejā (preču naudas attiecības) kā tādā nebija un nav nekā slikta. No vienas puses, ir manta (ideja, prece, pakalpojums, darbs), no otras – atlīdzība. Dots pret dotu. Godīgi. Lai atlīdzinātu par ieguldīto darbu. Nu, varbūt ar kripatiņu uzcenojuma, lai tas, kurš godīgi ražo un pārdod, būtu drusciņ virs nullēm.
    Problēmas sākas tad, kad starp šiem diviem nostājas trešais (ceturtais, piektais... desmitais), proti, starpnieks. Pārpircējs, vairumtirgotājs, dīleris, fondu projektu koordinators un tamlīdzīgi. Jo tad, lūk, abu iepriekšminēto pušu attiecības sāk ietekmēt ārējie faktori – globālā tirgus ekonomika, sagaidāmās (un vēlamās) peļņas procenti, nodokļi, pasaules valūtas un naftas tirgu svārstības, klimatiskās anomālijas attālos zemeslodes reģionos, kari, epidēmijas un kas tik vēl ne, nerunājot par vienkāršo darba darītāju atkarību no augstākstāvošo (darba devēju, naudas piešķīrēju) subjektīvās labvēlības – būs labs garastāvoklis, samaksās, piešķirs naudu, pārskaitīs iekavētos maksājumus...

    Brīvais tirgus un godīgums

    Daudzi cilvēki, vērtējot savu šodienas ekonomisko stāvokli, rūgti saka – pie visa vainīgas tās brīvā tirgus attiecības! Bet. Vai pirkt un pārdot ir slikti? Vai prasīt naudu par savu ideju, darbu, pakalpojumu vai īpašumu ir slikti? Vai vēlēties cilvēka cienīgu atlīdzību par savai valstij godīgi atdotiem, nostrādātiem gadiem ir slikti? Nebūt ne. Uz šī principa balstās visa pasaule.
    Tas, kā mums šodienas tirgū (visplašākajā šī jēdziena nozīmē) pietrūkst, – godīgums. Pret sevi, citiem, sadarbības partneriem, klientiem. Agrāk, gadu simtiem un tūkstošiem, darījumu slēdzot, pietika, ja līgumslēdzējas puses savā starpā vienojās ar rokasspiedienu, turpretī šodien nereti ne daudzu lappušu gari līgumi, ne vislabāko juristu armija nespēj palīdzēt piedzīt nokavētos maksājumus, norēķināties par piegādātām kravām vai mēnešiem ilgi sniegtiem, bet neapmaksātiem pakalpojumiem. Turklāt – kāds paradokss! – jo lielākas summas, jo nez kāpēc lielāka uzticības kvota. Zinu cilvēkus, kuri, tirgū iepirkdamies, palikuši parādā pāris santīmu, nākamajā dienā, monētas saujā sažņauguši, atskrien pie pārdevēja – lai tikai nepaliktu parādā. Un zinu arī tādus cilvēkus, pat godājamus uzņēmējus, kuri, par kaut ko vienojušies, preces un pakalpojumus saņēmuši un izmantojuši, itin ērti aizmirst par tām samaksāt vai nebeidzami novilcina norēķinus... Starp citu, statistiķi izpētījuši, ka norēķinu novilcināšana kļuvusi par 21. gadsimta modes lietu un pat normu...
    Tātad, vēlreiz atgriežoties pie jēdziena tirgus, atliek vien secināt – ne jau tirgū vai tirgus attiecībās ir problēma, bet godīgumā.

    Kādā ledainā naktī miljonārs uz ielas ieraudzīja vecu, trūcīgi ģērbtu cilvēku.
    – Vai tev nav auksti – laukā un bez mēteļa?
    – Man tāda nekad nav bijis, bet es esmu pieradis.
    – Pagaidi mani tepat. Es ieiešu mājā un atnesīšu tev mēteli Man to ir daudz.
    Vecais vīrs aiz laimes apraudājās un apsolīja nekustēties ne no vietas.
    Miljonārs iegāja mājā, un acumirklī par viņu aizmirsa – bija tik daudz kā cita darāma. Tikai no rīta, pamodies no ilga, salda miega un ieraudzījis aiz loga naktī sasnigušās milzīgās sniega kupenas, viņš atcerējās par savu solījumu.
    Izskrējis no mājas, bagātnieks lūkojās pēc vecā vīra. Jā, tur jau viņš bija – uz tā paša soliņa. Miris. Nosalis.
    Bet cieši sažņaugtajā rokā – zīmīte:
    “Man nebija siltu drēbju, toties manī bija spars cīnīties ar aukstumu, jo es pie tā biju pieradis. Bet kad tu apsolīji palīdzēt, es pieķēros tavam solījumam un zaudēju sparu...”

    Nesoli, ja nespēj turēt savu solījumu. Tev tas var nenozīmēt neko.
    Bet kādam citam tas var nozīmēt visu. Arī dzīvību.

    P.S. Un tomēr – nav gluži tā, ka viss ir beigts un pagalam. Nav!
    Ierosinājums likumdošanas izmaiņām "Reālu cietumsodu par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvniekiem" portālā ManaBalss.lv nepilnas nedēļas laikā savāca vairāk nekā 27 250 balsu. Kas nozīmē – varnešiem neizdosies šo problēmu paslaucīt zem tepiķa, bet nāksies skatīt Saiemas sēdēs. Varbūt tieši šis ir pirmais cerību asniņš – ja reiz sabiedrība beidzot sāk domāt, ko daži neadekvāti divkājaiņi spēj nodarīt dzīvām četrkājainām radībām, varbūt reiz nonāksim arī līdz cieņpilnai varas attieksmei pret savu zemi, tautu un cilvēkiem?

    Un tas ir tikai sākums.
    Dace



    Jaunumu izziņošana

    Izvēlieties jaunumu kanālu(s), kuriem vēlaties pierakstīties, vai atteikties.