Pēcvārds
Bez zelta zvārgulīšiem...

   Strādājot pie šīs grāmatas, biežāk nekā citkārt domāju par pretmetiem.
   Balts – melns. Diena – nakts. Vakars – rīts. Uguns – ūdens. Zeme – debesis. Silts – auksts. Smags – viegls. Dziļš – sekls. Dārgs – lēts. Skaists – neglīts. Labs – ļauns. Draugs – ienaidnieks. Mīla – naids. Uzticība – nodevība. Karš – miers. Brīvs – nebrīvs. Ilūzijas – īstenība. Prāts – jūtas. Patiesība – meli. Drosme – gļēvulība. Slimība – veselība. Dzīvība – nāve.
   Lielas un dziļas lietas, par kurām gadu desmitiem, simtiem un tūkstošiem sprieduši un lauzuši domu šķēpus gudri vīri un sievas. Tajā pašā laikā – ikviens no mums ik mīļu brīdi tās caurdzīvo, nereti pat neaizdomājoties, kurā pusē atrodas, un nenovērtējot savu iespēju izvēlēties un būt pašam. Vienam vienīgajam tādam visā pasaulē. Unikālam. Cilvēkam.
   Labam, mīlošam, patiesam, uzticamam, brīvam vai tieši pretēji – tas katra paša ziņā.

   Mums patiesi vajadzīgais nav novērtējams naudā. Nereti tas nemaksā neko vai maksā ļoti maz.
   Saullēkti un saulrieti, debesis – ar un bez mākoņu rotaļām, mūsu bagātie ūdeņi – strauti, upes, ezeri, jūra, vēji un vētras, zibeņi un pērkoni – par brīvu. Pļavas, meži, ziedi, zāle, putni, zvēri, viss dzīvais ap mums – par brīvu! Uzticamā suņa miklais deguns, kaķa mīlīgais kūkumiņš un skaļās dzirnavas – par brīvu! Mātes glāsts, drauga rokasspiediens un mīļotā skūpsts – par brīvu. Labi vārdi un mūzika dvēselē – par brīvu. Tikai jāprot saredzēt, sajust un novērtēt.
   Monetāri dārgas ir tikai nevajadzīgas grabažas, bez kurām lieliski var iztikt, bet kuru spožums un skaļums tūkstoškārt pārsniedz mums dzīvei doto sirds lietu rāmo mirdzumu un kluso balsi.

   Tāpat ar cilvēkiem.
   Dzīvo, darbojies, daries, rosies, ej, nāc, priecājies, bēdājies, mīli, cīnies... Tāpat kā citi līdzās – tava ģimene, radi un draugi. Pa reizītei pārmijat kādu vārdu, palīdzat viens otram darbos, pasēžat līdzās pie ugunskura, daloties ar maizes šķēli un ūdens lāsi. Labi. Jo pasaule ir līdzsvarā.
   Te pēkšņi – kādā nepavisam ne jaukā dienā pamani, ka līdzcilvēku pulciņš strauji sarucis. Palikuši tikai daži – paši, paši... Tie, kuri domā un jūt tāpat kā tu. Toties lielum lielais pulks aizskrējis pakaļ kādam ar zelta zvārgulīšiem, kurš sasolījis visu vēlmju un sapņu piepildījumu. Un tas nekas, ka šim kādam ir āža kāja ar šķeltu nagu. Toties no zelta! Un balss – tik saldi sološa...
   Tu mēģini viņus sasaukt. Atgādini par jūsu veco draudzību, par to, cik jums reiz visiem kopā bija labi. Cik jūs visi bijāt labi cilvēki – ej kaut ēst kopā pusdienas, kā teiktu klasiķis. Bet viņi tevi nedzird. Viņi ir aizgājuši tālu prom no jūsu bērnības pagalmiem, atmetuši jūsu naivos jaunības sapņus. Viņiem tagad ir bizness, peļņa, reitingi, publicitāte, topi, interešu apvienības un partijas. Koncepcijas, revolūcijas, inovācijas un ekspektācijas, lietišķie dresskodi, samiti un ordeņi.
   Bet tu – jā, tieši tu! – ar savām naivajām atmiņām viņiem traucē. Ļoti. Kā ass grants kukurznis starp smalka zeķē ieautu kāju un jaunu kurpi. Kā aizlūzis dārgi manikirēts nags. Kā neizmazgājams bērnudienu piena putras traips uz samta smokinga atloka.

   Un tu aizdomājies – kā gan var būt tā, ka reiz tik sirsnīgais draugs kļuvis par indi spļaujošu čūsku, kas ne tikai šņāc aiz muguras, bet satiekoties cenšas aptīties, sažņaugt un sāpīgi iecirst?
   Kā var būt tā, ka cilvēks, ar kuru reiz esat dalījuši vienu maizes kumosu un dzēruši no vienas kafijas krūzītes, pēkšņi paiet garām kā tukšai vietai? Varbūt kļuvis akls un kurls?
   Kā var būt tā, ka ļaudis, kuri satiekoties mīļi smaida, krīt ap kaklu un dāvā ziedus, jau pēc mirkļa izverd vārdiskas samazgas, bet dažs ķeras arī pie taustāmu ļaunību darīšanas?
   Vai viņiem sašķiebusies magnētiskā ass – sajukuši poli? Labais ar ļauno, baltais ar melno? Vai dzīvības, brīvības, draudzības un mīlestības vietu ieņēmis naids, bailes, nodevība un nāve?

   Pārvarot savu dziļi cilvēcisko vēlmi norobežoties, pagriezties un aiziet, tu vēlreiz mēģini viņus sasaukt. Velti. Pretī venaldzības siena. Tu sauc vēl. Nekā. Vienīgais, ko izdodas panākt, – kārtējo ļauno šņākšanu, ņirgas un zobu šņakstināšanu: ej prom un netraucē mums, izredzētajiem!
   Tu paej malā un šausmās noraugies, kā viņi – tie, kas reiz bija tavējie – tagad rauj, plēš, kož, žņaudz un galē citus tādus pašus. Jo viņiem jāuzvar – par katru cenu. Viņi vairs nepretojas ārējam ļaunumam, viņi peld pa straumi, dzīvo un dara to, ko liek tas ar zelta zvārgulīšiem.
   Bet tev vēl ir izvēle. Tu vari pagriezties un aiziet. Atpakaļ uz savām bērnības pļavām, uz vecajām mājām, no kuru skursteņa ceļas smalka dūmu stīdziņa un pagalmā smaržo pēc svaigi ceptas maizes.
   Tu vari noplūkt dažas pļavas puķītes, smildziņas vai mazu zariņu, ielikt vāzē uz palodzes, padzirdīt ar aukstu, svaigu ūdeni un lūkoties, kā tie zied un runā ar tevi. Tā sen, sen darīja tava vecmāmiņa, kurai ausīs neskanēja zelta zvārguļi, bet kura zināja patiesi lielo lietu īsto vērtību.

   Ceļš no sērijas Izmeklē Anna Elizabete 21. grāmatas “Atnāciet rīt!” līdz 22. “Arī Saulei ir plankumi” bijis savāds: dažs it kā savējais publiski atklājis savu ilgi un labi slēpto ēnas pusi; rupuči šņākuši un spļāvuši indi, drīzu galu vēlot; dārziņkopēji, kūtsmēslus dāsni lejot, līksmi priecājušies par iedomāto ziedu smaržu. Un tās runas, baumas un tenkas! Īsta Saules plankumu kolekcija!
   Viss kā pie cilvēkiem. Dīvaiņu un labvēļu netrūkst nevienā zemes malā.

   Par laimi, līdzās joprojām ir tie, kuriem var ticēt un uzticēties. Kuri zina, ko nozīmē vārdi draugs, draudzība, savējais, mājas, mīlestība. Un tas ir daudz. Par to – sirds paldies! 
   Paldies Savējiem: mājiniekiem – Mammai, Arturam un ķepaiņiem; draugiem – Gundegai, Antrai, Rutai, Jānim, Aivim, Varim; izdevējiem – Kristīnei, Lindai, Ingai; uzticamajiem fokusniekiem (vienu no viņiem paturēsim mūžīgā piemiņā) un jums, Lasītāji! Ejam tālāk!

Pateicībā – Dace