Pēcvārda vietā
Kāpēcīši, tāpēcīši un mūsdienu paradoksi
Kad bērnībā kādam (mammei, tētim, vecmemmītei, tantei, auklītei, daudzajām māsīcām, skolotājiem, draugiem) kārtējo reizi uzdevu jautājumu, kas sākās ar “kāpēc”, ne vienmēr uz to saņēmu izsmeļošu atbildi. Jo bērnus interesē pilnīgi viss, bet cilvēki, pat pieauguši, skoloti un pieredzējuši, visu nezina. Un tad, nezinot īsto atbildi, viņi atrunājas: “Tāpēc, ka tā jābūt... tā vienkārši ir... tā iekārtots... dzīvē tā notiek... pasaulē nav taisnības... tāpēc, ka tāpēc... Un vispār – beidz uzdot muļķīgus jautājumus!”
Laikam ejot, mēs iemācāmies mazāk jautāt, vairāk vērot, domāt un secināt paši. Bet tie – bērnībā neatbildētie jautājumi – pārtop paradoksos, sarkasmā un melnum melnā ironijā.
Kāpēc tā?
...mums kopš mazotnes māca savaldīties, savākties un publiski neizrādīt savas emocijas – dusmas, bailes, rūpes, maigumu, mīlestību, pieķeršanos, jo “tā neklājas”, toties mūža otra pusē agrākie neļāvēji sūrojas par sabiedrības inertumu un līdzcilvēku vienaldzību.
...mēs ceļam mūrus un velkam bruņukreklus tā vietā, lai vienkārši pastieptu roku sveicienam.
...vēl arvien “Ķeriet zagli!” visskaļāk kliedz tie, kuriem pašiem lipīgas rokas, bet sānsoļus, neuzticību un nodevību citiem pārmet tie, kuri gadiem dzīvojuši dubultu dzīvi.
...mīlestība un draudzība tiek padarīta par preci, ko var iegūt tikai tad, ja esi labs un ja tev ir ko dot pretī.
...samākslotība, ārišķība un kroplība modes vārdā tiek vērtēta augstāk nekā dabiska vienkāršība.
...cilvēku spiež būt ārēji stipram, nevainojamam un laimīgam, lai gan iekšēji viņš jau sen pārvērties gruvešos, tikai neviens mīlošais līdzcilvēks to nav pamanījis.
...līdzās esošā cilvēka nozīmīgumu apjauš tikai tad, kad viņš ir aizgājis, lai vairs neatgrieztos.
...sasniedzot zināmu gadu skaitu, cilvēki kļūst neredzami.
...augsto tehnoloģiju laikmetā, kur viss tiek pētīts, atklāts, parādīts un zinātniski izskaidrots, cilvēki arvien vairāk slēpj savu īsto būtību aiz dažnedažādu masku slāņiem, sarodot ar tām tik ļoti, ka paši vairs nezina, kādi ir patiesībā.
...visos laikos nīst stipros, taisnos un nelokāmos, kuri dzīvo saskaņā ar sevi, savām saknēm un pašcieņu, spēj iziet cauri ellei ar rāmu smaidu uz lūpām, nenododot ne savu pārliecību, ne savējos.
...mūsos mīt pretrunas:
Patiesi gudrie un viedie ir klusi, laimīgie – kautrīgi, uzticamie – pacietīgi, stiprie – labsirdīgi, turpretī vājie un nelaimīgie – ļauni un skaudīgi, muļķi – plātīgi, tukšie – augstprātīgi, savtīgie – liekulīgi. Jokdari aiz ākstībām slēpj sāpes, fanātiskie ideālisti – tukšumu, pārlieku gādīgie – bailes tikt nemīlētiem, ciniķi un skeptiķi – vilšanos, mūžam aizņemtie – vientulību, skaistie un pielūgtie – alkas būt vajadzīgiem. Bet klusētāji slēpj visu.
...kopš aizlaikiem mēs atkal un atkal runājam par cilvēkiem, kuru vārdi neiet kopā ar darbiem. Kuri daudz runā, bet maz dara; skaļi sola debesu brīnumus, bet nepaveic pat tik, cik melns aiz naga; kuri ar asarām acīs aizņemas un kļūst par ļaunākajiem ienaidniekiem; redz sīkāko otra kļūdiņu, kamēr savas nepilnības pat nepamana; pieprasa cieņu, lai gan paši visus nicina; skauž citu panākumus un priecājas par citu zaudējumiem; kuriem vienmēr taisnība, arī tad, kad paši vainīgi...
Manai vecmāmiņai bija maza, nobružāta, laika zoba apgrauzta grāmatiņa “Joku peršas”; mūsu valodā – humorpantiņi. Viens ir īpaši jauks. Mīļi cinisks. Atbilde uz visiem kāpēc.
Ikkatram mums ir sava uts,
Un, kam to nav, – tam vesels puds.

P.S. Un kādi ir Tavi neatbildētie jautājumi?
© D.J.-N., 2026. g. janvāris-februāris, Maz-Zeltiņi.
80