You are here

Trīs klikšķi līdz laimei - Priekšvārds

    Pasaule ir milzīgs tīkls, un mēs visi tajā - saistīti smalkiem, neredzamiem, varbūt tikai nojaušamiem tīmeklīšiem. Tomēr jebkas, ko darām, atstāj pēdas. Ik mūsu kustība, ik pagrieziens, ik solis sadrebina šo pasauli... Jo – nekas nav tik vienkārši, kā izskatās.

    Pirms sešiem gadiem, aizsākot detektīvromānu sēriju Izmeklē Anna Elizabete, nudien nedomāju, ka tas izvērsīsies tik nopietni. Biju iecerējusi omulīgus, pie kamīna, klubkrēslā lasāmus ironiskos mūsdienu krimiķus, pasaciņas pieaugušajiem, kur sliktie dabū pēc nopelniem, labie triumfē atgūtā taisnīguma apziņā, bet romantiskie pāri, latvju klasiķa vārdiem sakot, saldi dabūnas. Tā teikt, pasaulē valda kārtība, līdzsvars un harmonija. Bet nav jau tā... Tieši tāpēc Annai Elizabetei un viņas draugiem, izņemot pirmo, melnās kafijas lietu, visas pārējās ir galvaslaužamās un naktisneguļamās. Smagas, grūtas, prāta un sirds līdzdalību paģērošas. Jo tikai tā šajā informācijas superplūdu laikā iespējams saglabāt fokusētu skatienu un kaut ko ieraudzīt.

    Mums ik dienu no visā pusēm nežēlīgi skalo smadzenes. Ar mums manipulē. Lai panāktu savu – iekš- un ār-politiski, ekonomiski, sadzīviski. Jebkurā un ikvienā jomā.
    Šis ir tas laiks, kad arvien skaidrāk apstiprinās tā saukto Overtona logu princips – melnais tiek pasniegts par baltu, perversais – par normu, agresivitāte un vardarbība tiek nodēvētas par nelāgām rakstura īpašībām, ne vairs sodāmiem likumpārkāpumiem vai noziegumiem.
    Šis ir laiks, par ko senie Austrumu gudrie teica – visbriesmīgāk dzīvot lielu pārmaiņu laikā. Pirms daudziem gadu tūkstošiem nebija smagāka lāsta, kā izdzirdēt: kaut tavi bērni piedzimtu pārmaiņu laikā! Baiss novēlējums, jo nozīmē – dzīvot apstākļos, kad nav ne drošības, ne paļāvības rītdienai, reizēm pat ne ticības un cerības. Tikai bailes.

    Mēs esam caurdzīvojuši laiku, kad vecāki klusi un nopietni sačukstējās virtuvē, bet, bērniem ienākot, pēkšņi apklusa un demonstratīvi sāka dzert tēju. Arī viesībās, kamēr visi pie galda, sarunas vairumā gadījumu bija sadzīviski garlaicīgas. Interesantākais, protams, sākās pēc tam, kad sīči tika izsūtīti trimdā uz otru istabu. Tad lielie runāja “par dzīvi un politiku”. Jā, un tad nāca perestroika un glasnostj. Pēkšņi visi varēja runāt visu, un par to nekas nebija. Humoristi gan ironizēja par suņiem, kas piesieti garākā ķēdē un bļodiņa nolikta tālāk – rej, cik gribi, gaudo, cik gribi, tas nevienu neinteresē. Jo tādu rējēju un gaudotāju ir simtiem.
    Šodien mums ir demokrātija un vārda, domu, ticības brīvība. Teorētiski. Praktiski? Mulsina sajūta, ka šī brīvība pēdējā laikā kļūst tāda kā tendenciozi vienpusēja, bet cilvēkos pamazām, klusi un nemanāmi atgriežas bailes. Jautāsiet – kāpēc? Demokrātijas apstākļos, savā zemē?

    Kādā tikšanās reizē pavecs, cienījams kungs pateica zīmīgus vārdus: esmu pārliecināts - kāds no augšas vēro spēles figūru izklājumu uz laukuma un ik pa brīdim sava prieka pēc pārbīda tās savādāk. Toreiz viņš daudz ko pastāstīja. Par savu un savas ģimenes likteni vairāku paaudžu garumā, par bailēm un noklusēšanas zeltu, ko laiks pārvērtis sarūsējušā bleķī, jo daudz kas no tā, ko ģimenes locekļi būtu varējuši izrunāt, nokavēts. Laiks izdzēsis pēdas, aiznesis dvēseles mūžībā, bet neatklātie noslēpumi tā arī palikuši ieslēgti atmiņu seifos un pagrabos. Toreiz šķiroties viņš novēlēja – kā man gribētos, lai mēs visi (arī tie, kas parasti klusē) beidzot iemācītos atvērt muti un atklāti izpaust savas domas, nevis latviski pieticīgi un politkorekti nogaidīt.

    Man no sirds ir žēl to vecākā gadagājuma ļaužu, kuriem šodien jāpiedzīvo globalizācijas blaknes - pasaules novienādošana (lauksaimniecības kultūru un sugu kvotas, ko nedrīkst pārsniegt, zemju uzpirkšana, rūpniecības un ražošanas iznīcināšana, valsts uzņēmu pri(h)vatizācija un izpārdošana), dzimumu nonivelēšana - genderisms, centralizētā vadība no Briseles un vietējo birokrātmarionešu vienaldzība pret savas tautas un cilvēku veselību, labklājību, dzīvību, knapi nodrošinot izdzīvošanu. Visbeidzot, no ļoti centrālām personām saņemtie mājieni – mazo valstu kultūrvēsturiskās, etniskās, nacionālās īpatnības līdz ar mazajām valodām ir rudimentāri atavismi, kam vieta vēstures mēslainē.

    Sena latviešu gudrība māca – vistrakāk skauž tas, kurš alkst pēc tā, kas pieder citam...
    Un tad mēs brīnāmies, ka visā šajā trakomājā cilvēku psihe neiztur spriedzi un nobrūk. Kāds meklē aizmiršanos smagā darbā, cits biznesa vāveres ritenī, kāds – bezsāta rīšanā, alkoholā, narkotikās vai seksā. Vēl kāds nostājas uz noziedzības takas, jo – viņam tā vieglāk, jo citādi viņš nav mācīts, bet ambīcijas, varaskāre, alkatība alkst piepildījuma. Sperot pirmo, liktenīgo soli, nākamais jau uztaustās pats. Jo tāda ir cilvēka iedaba – turpināt.

    Pēdējos gados zinātnieki dažādās pasaules valstīs praktiski vienlaikus veikuši pētījumus – vai eksistē ļaunuma gēns, proti, vai bērns ienāk pasaulē balts un nevainīgs, vai tomēr ir iespēja, ka viņa dzīves ceļš nosprausts jau pirms dzimšanas, ģenētiskā līmenī. Raugoties šobrīd pasaulē notiekošajā, salīdzinot un analizējot kopsakarības, nudien, nebūtu par to jābrīnās. Visi ziņu kanāli – pašmāju un starptautiskie, roku rokā ar izklaides medijiem, ik mīļu brīdī mūs baro ar skandāliem, katastrofām, krīzēm, uzbrukumiem, noziegumiem un kariem.
    Sekas vistiešāk jūtamas, paraugoties, kas notiek ar bērniem un pusaudžiem. Viņi kopē lielos. Ar pilnu atdevi, izteiksmīgi, pārspīlēti. Kā jau bērni. Bet mums atliek tikai žēloties par viņu nežēlību, visatļautību, agresiju, psihiskajiem, garīgajiem un emocionālajiem traucējumiem, neadekvātu attieksmi, bērnu tiesību nesaprātīgu pacelšanu pāri viņu pienākumiem vecāku, ģimenes, skolas un sabiedrības priekšā. Strupceļā iedzīti, pamazām sākam saprast – kaut kas tajā visā ir jāmaina.
    Jo nav normāli, ka bērni un pusaudži, rotaļājoties, pa jokam, nejauši otru nicina, aprunā, izsmej, sūta rupjas vēstules, izvieto tīmeklī aizskarošus tekstus un attēlus, veido grupējumus un viltus profilus, no kuriem apmelo citus, internetā ņirgājas par skolotājiem un vecākiem, apmelo viņus tiesībsargājošo iestāžu priekšā. Vienkārši – tāpēc, ka var, ka likums un normatīvi atļauj. Nav normāli, ka bērni un pusaudži, no ģimenes vai skolas kolīzijām bēgot, agresijas pilnās multenes un filmas saskatījušies, tīmeklī pārložņājušies un datorspēles pārspēlējušies, tā zaudē saikni ar realitāti, ka dzīvnieka vai pat sava vienaudža nāve – pat slepkavība! – viņos vairs nespēj raisīt nekādas emocijas. Nav normāli, ka bērni un pusaudži citus bērnus un pusaudžus noved līdz pašnāvībai. Līdz nebūt.

    Ar pieaugušajiem notiek tas pats. Pilnīgi tas pats. Tikai citos – daudz lielākos – apmēros, ar lielāku dažādību. Darbs – bezdarbs, bizness – bankrots, stipra ģimene – vientuļie vecāki, sakārtota saimniecība – pieaugoši nodokļi, drošības sajūta – noziedzības līknes kāpums. Tā varētu turpināt.
    Vai kāds brīnās par to, ka cilvēks izvēlas bēgt? Dažs – pāri robežām, turp, kur siltāk, labāk, drošāk, vairāk maksā. Cits – virtuālajā realitātē: datorā, telefonā, televizorā, globālajā tīmeklī. Un mēs visi – kādā no bezgaldaudzajiem šoviem: dziesmu, iepazīšanās, pārģērbšanās, ceļojumu, dzīves situāciju, auto, kulinārie, nu, vismaz Supernova–Eirovīzija? Lai tikai nebūtu jādomā par realitāti. Tālab kāds ir ar mieru kalpot adaptēta šova lauku saimniecībā, cerot kaut vai caur TV ekrānu tikt pie atpazīstamības, vismaz uz šova laiku būt paēdis, varbūt pat kaut ko nopelnīt un pa vidu vēl nogrābt draugu vai draudzeni. Cits turpretī izvēlas audzēt eksotiskās lauksaimniecības kultūras vai sugas virtuālajā fermā, būvēt virtuālās pilsētas vai iekarot valstis. Bet pagalmā aiziet bojā tēvu tēvu stādītās ābeles un vējš pa skaidiņai vien noplēš mājai jumtu.

    Gandrīz ikvienam no mums ir profili sociālajos kontos – feisbukā, draugos, tviterī, instagrammā, jūtūbē, vatsapā, skaipā, pinterestā, iepazīšanās vietnēs un kur tik vēl ne. Simti, dažam tūkstoši draugu un sekotāju, aptuveni tikpat (ja ne vairāk) – to, kam piesekojušies paši. Lai būtu informēti, lai būtu apritē. Un sākas bezgalīgais aplis – laiko (patīko) un šēro (dalās), komentē, ziņo, bloķē, šķiras no vieniem draugiem, ievieš citus. Un viss no gala. Galvenais – būt aktīvam, būt redzamam. Rodas mānīga sajūta, it kā šādi savā un citu dzīvē iespējams kaut ko mainīt vai ietekmēt.

    Braukājot pa Latviju ar lekcijām bērniem un jauniešiem, bieži runājam par datoratkarībām un virtuālo pasauli. Esmu jautājusi – cik socportālus lietojat? Daži divus, citi – astoņus. Pa kuru laiku? Cik jums draugu socportālos? Kādam piecdesmit, simts, tris simti, bet ir tādi, kuri lepni paziņo – trīs, pieci, desmit tūkstoši. Kolekcionāri. Jautāju tālāk – cik daudzus no saviem virtuālajiem draugiem esat redzējuši dzīvē un pazītu uz ielas? Klusums. Vārgas atbildes – nu, tos, kas mācās mūsu skolā, un tos, ko parasti rāda televīzijā. Un pēdējais – vai ir kāds īsts draugs, kam trijos naktī, brīdī, kad ir pavisam slikti? Klusums. Vai nu neviena, vai tas vienīgais, izrādās, sēž blakus skolas solā. Vai arī tā ir mamma. Vai tētis. Tad kam tie tūkstoši, ja reālajā dzīvē neproti draudzēties?

    Pēdējā laikā mediji šūmējas par to, ka tīņi, jaunieši un pat bērni aizrāvušies ar nelāgu virtuālo spēlīti, kas nereti izvēršas traģiski, - sekstingu. Starpbrīžos un pat stundās viņu nav klāt – viņi ir virtuālajā pasaulē. Teiksiet, tas nav nekāds jaunums, tā notiek vismaz pēdējos piecus gadus. Viņi izliek globālajā tīmeklī sevi, māju, draugus, ģimeni, dzīvniekus... Visu privāto informāciju. Normāli? Nē, nav normāli! Un nu mazgadīgie un tīņi sākuši sūtīt viens otram savus kailfoto, izliek tos savos profilos, jo, redziet, tas skaitās stilīgi, tagad tā pārbauda drosmi. Neiedomājoties, ka to var izmantot pavisam citādi – ņirdzīgi, noziedzīgi, seksuāli perversos, pat slepkavīgos nolūkos... Ne velti tieši pēdējos gados strauji audzis pedofilu lietu skaits, lai gan to juridiskās sekas (tiesu lēmumi) ir, maigi sakot, bezzobaini un vairāk aizstāv noziedznieku nevis cietušo intereses.

    Ko darīt? Vispirms - beidzot pamosties. Tas attiecas gan uz likumdevējiem, gan skolām, gan – vairāk par visu – vecākiem. Pamosties! Un saprast, ka neviens, nekādi melnie spēki, greizi likumi vai aiz stūra glūnoši pedofili, nespēs nodarīt ļaunumu, ja paši būsiet izdarījuši visu iespējamo, lai to novērstu.
    Sakiet, dārgie vecāki, vecvecāki, tantes un onkuļi, - kāpēc jūs savām atvasēm dāvināt biznesa klases viedtālruņus ar visām tehniskajām ekstrām? Un tad paši vaimanājat par kosmiskiem rēķiniem? Vai no mazgadīgiem prātiņiem var cerēt uz reālu izpratni par notērēto? Tāpat viņiem pagaidām nav izpratnes par to, ko drīkst un nedrīkst, par drošību, risku un sekām. Visi dara, es arī tāpat!
    Kāpēc jūs dzīvas sarunas un kopābūšanu aizstājat ar dārgām tehniskām grabažām? Kāpēc bērniem un pusaudžiem vajadzīgas augstās tehnoloģijas – viedtālruņi, planšetes? Mode, bara instinkts (visiem ir, man arī vajag!), skolas prasības?
    Ko tādu viņi dara, lai rastos šāda nepieciešamība? Onlainā taisa uzņēmuma mēneša bilanci? Nē. Sazinās ar preču piegādātājiem no Honkongas reālajā laikā? Nē. Pelna naudu uz valūtas svārstībām biržā? Nē. Pārvadā pasažierus? Nē. Piegādā sūtījumus? Nē. Visdrīzāk – čato, apsmej viens otru, sūta bildiņas, laiko un rešēro glupus jociņus, izmantojot bezmaksas Wi-Fi, lodā tur, kur ieeja aizliegta, spēlē tīkla spēles, dažs labs – arī interneta kazino. Un diemžēl nodarbojas arī ar virtuālo seksu.
    Vai jābrīnās, ka tīmekļa draugu (un nedraugu), tīmekļa attiecību (attiecību?!) dēļ kāds izvēlas darīt savai dzīvei galu, nodarīt pāri citiem, vēl kāds nokļūst seksuālā verdzībā? Pats galvenais – nav neviena, ko vainot. Internets ir bezkaislīgs. Neviens nelika tur līst. Paši vien, paši...
    Interesanti, CIK no bērniem / jauniešiem šī ierīces patiešām izmanto mācībām?!
    Vai gadījumā šo bērnu / pusaudžu / jauniešu vienīgais pienākums nav (vismaz teorētiski) mācīties skolā, iegūt izglītību un palīdzēt vecākiem mājas darbos? Jā, viņiem IR tiesības uz atpūtu un izklaidi (saprāta robežās), uz interešu izglītību - pulciņiem, sportu, dejām, pašattīstību. Nevis uz izvirtību un noziedzību. Bet kas notiek reāli? Ar šādu tehnisko ierīču palīdzību jebkur, kur vien ir Wi-Fi, mazgadīgie nekontrolēti tiek klāt jebkādiem tīmekļa resursiem. Un tad sākas. Viss, ko varat iedomāties.

    Ko darīt? Zinu, skanēs nepopulāri un radikāli, bet – ja gribat, lai jūsu bērni saglabā dabas doto veselo saprātu, spriestspēju un saviem gadiem atbilstošas domas un emocijas, - atņemiet viņiem šos krutos telefonus! Nomainiet ar parastajiem, vecmodīgajiem, kuriem ir zvans+SMS, un, ticiet, pēc neilgas dumpošanās, jūsu bērnu komunikācijā būs jūtami mazāk satura un drošības problēmu. Arī rēķini būs mazāki. Pat nerunājot par acu, smadzeņu un plaušu veselību.
    Bērniem / tīņiem / jauniešiem IR JĀVAR sazināties ar vecākiem / skolai / draugiem, un viss. Bet pats galvenais – gan bērniem, gan pieaugušajiem IR jāmācās komunicēt reālajā vidē un laikā, nevis sēdēt kiberspeisā, radot sev virtuālo surogātpasauli, kamēr reālā brūk un jūk. Ja nē, ja mēs turpinām, kā iesākuši, tad – paši vien esam vainīgi un nav, ko vaimanāt!

    Man ir nācies dzirdēt – kāpēc tu tā dramatizē un sabiezini krāsas, visi taču nav tādi? Tas par bērniem un jauniešiem. Protams. Visi nav tādi. Par laimi un paldies Debesīm! Ir jauki, gaiši, mīloši, talantīgi, čakli, strādīgi, talantīgi un darboties griboši bērni un jaunieši. Tas vieš cerību un dod ticību, ka būs labi. Tomēr, tāpat kā dienai vajadzīga nakts, mēs nevaram un nedrīkstam nerunāt par to, kas sāp. Jo arī tā ir šodienas realitāte. Ārsta pienākums ir atrast vainu un dziedināt. Pat, ja pacientam uz īsu brīdi sāp vēl vairāk...

    Šī laikmeta otrais vārds ir Vientulība. No vienas puses tehniskais un tehnoloģiskais progress, no otras – sēdi viens savā tīmekļa galā un ceri, ka dzīpariņš nepārtrūks. Jo tad paliksi viens – aci pret aci ar sevi, savām domām un bažām. Un viss būs atkarīgs tikai no paša – vai spēsi izturēt, runāt ar sevi, iekausīties sevī. Palikt pats. Laikus nobremzēt un saprast lietu īsto vērtību, lai darba, biznesa, karjeras, varas vai naudas dēļ nepaliktu zem sitiena visu, kas dārgs un īsts, - savējos, mīļos, ģimeni, draugus, zemi, valodu, galu galā – cilvēcību un sirdsapziņu? Pretējā gadījumā var gadīties apmaldīties laikā un cilvēkos.
    Esat kādreiz aizdomājušies, cik daudz pasaulē visādu tīklveida struktūru – sociālie tīkli, informācijas portāli, studentu korporācijas, banku tīkli, finanšu holdingi, politiskie grupējumi, etniskās, reliģiskās, kultūrvēsturiskās kopienas. Dzimtas, ģimenes, skolas, augstskolas, darbavietas – esošās un bijušās – arī tās ir tīklveida struktūras. Mediju tīkli. Izklaides bizness – ar visiem zemūdens akmeņiem un straumēm. Visu tīklu tīkls mafia. Un cik neformālo tīklojumu viena ciema, pagasta, novada, pilsētas, skolas, augstskolas kopienas ietvaros? Katrs šāds tīkls ir vesela pasaule.

    Nekas nav tik vienkārši, kā izskatās. Mēs visi esam tīklā. Vairākos vienlaicīgi, un jebkas, ko darām, sakām, rakstām vai pat tikai nodomājam, sakustina smalkos tīmeklīšus, nosūtot ziņu pārējiem. Bet... kas atrodas centrā? Lielais, melnais plēsoņa vai rasas lāse, kurā spoži uzmirdz pirmais saules stars?