Sagatavošanā
sērijas Izmeklē Anna Elizabete
divdesmit sestā grāmata
“ASINS DERĪBA”

Septembra beigas
Miķeļdiena
Mežāji. Pūču Māja

– Līzbet, lūdzu, apsoli man vienu... – ielicis kamīnā trīs pamatīgas malkas šķilas, Miks iesāņus pavērās uz Annu Elizabeti, kura ar absolūtas nevainības izteiksmi sejā kaut ko čakli klabināja savā klēpjdatorā. Ekrānā vīdeja vapeņi, ģerboņi un heraldiskie atribūti.
    – Mhmm? – neatraujot skatienu no ekrāna, viņa draudzīgi atņurdēja.
    – Turpmāk vairs nekādu spoku, rēgu un slepeno apvienību. Nekādu politisko spēlīšu, vīru melnos uzvalkos un specdienestu. Meklēsim pazudušus testamentus, nozagtus suņus, kaķus un papagaiļus, izsekosim neuzticīgus lauleņus, dzīsim pēdas mākslas darbu viltotājiem – darīsim kaut ko nekaitīgu. Un beidzot dzīvosim sev! Labi?
    – Mhmm... – Annas pirksti zibenīgi lēkāja pa klaviatūru.
    – Līīīzbet, es esmu te! – Kaķītis demonstratīvi vairākas reizes palēcās uz vienas kājas.
    Viņš gribēja pievērst sev Annas uzmanību, taču lielās gultas kājgalī pacietīgi gulošais Grāfs to saprata kā uzaicinājumu doties pirmsmiega pastaigā pa Pūču parku. Nopūties, Miks paņēma jaku.
    – Tu ar mums? – viņš uzrunāja pār ekrānu nolīkušo un kiberspeisā pazudušo kukuci. Velti.
    Atkal ierakusies kaut kādos vēstures labirintos. Nekas, parunās, kad atgriezīsies...

Šovakar Miks jutās labāk nekā jebkad. Kā jau Miķeļdienā, viņi ar Bišu Miķeli bija sumināti, sveikti un bučoti, apdāvināti skaistiem rudens ziedu pušķiem, pamieloti ar izcili gardām svētku vakariņam un izkarsēti zāļu-medus pirtī. Turklāt tas bija noticis ļoti šaurā pūčmājinieku un draugu lokā. Ko viens cilvēks vairāk var vēlēties?

Kopš jūlija beigām Pūču Mājā daudz kas bija mainījies. Līzbetes negaidītais paziņojums par sarkanajām līnijām vispirms bija radījis šoku, kas pārvērtās vainas apziņā pietvīkušos vaigos un vārgos mēģinājumos atvainoties. Grīslis, mazulīši, Dambergs, ģenerālis – visi bija mēģinājuši no sirds izrunāties. Nesekmīgi. Anna bija laipna, smaidīga, labvēlīga un viss.
    Toties viņam, atvaļinātajam pulkvežleitnantam Mikam Kaķītim, beidzot bija uzspīdējusi saule – acīmredzot izvērtējusi viņa iesaisti pēdējā laika notikumos, Anna Elizabete pret Miku bija jūtami atmaigusi – viņš ne tikai bija ticis pie istabas Pūču Mājā, bet baudīja pilnīgu Līzbetes un – kas ne mazak būtiski! – vecās baroneses Annas Rozes labvēlību.
    Amizanti – viņš atkal dzīvo Pūču Mājā, bet Mazkalniņos kopā ar ģenerāli Basu mīt Dambergs, Grīslis ar Moniku un mazulīši. Grīslis iesācis nekustamā īpašuma iegādes procesu – viņš, Āmurvaldis un profesors Mihailovs pērk dzīvokļus Bergu ūdenstornī. Advokāts Veismillers raujas vaiga sviedros, dokumentus kārtojot, taču līdz jurģiem vēl brīdis jāuzgaida.

Laukā lija. Tas īsti nebija lietus, bet kaut kas dīvains – sīkas, dzeloši aukstas lāsītes kā mazas adatiņas aizbira aiz krāga un sāka kost. Gatavā sērskābe, Miks nopukojās un uzsauca Grāfam "Nu, pelēci, jožam?" Tā darīt nebija prāta darbs, jo Grāfs izaicinājumus uzņēma vairāk nekā nopietni. Mikam atlika vien sērīgi noskatīties, kā divi lokatori, četras pēdas un kupla aste pazūd takas tumsā.
    Jā, vecīt, slimodams un spokus ķerdams, tu esi pamatīgi ierūsējis. Steidzami jāatsāk sportot!

 No laiskās pašapceres Miku izrāva skaļas un dusmīgas suņa rejas – skaņa nāca no mājas galvenās ieejas puses.
     Kas tad nu? Kam šādā nelaikā nesēžas mājās? Ar dienasgaismu nepietiek?!
     Savādi, ne uz lieveņa, ne virtuves terases nebija nevienas dzīvas dvēseles. Tikai sanervojies un dusmīgs Grāfs, kas draudīgi rūca uz kāpņu augšējā pakāpiena noliktu prāvu, trīskārt pārsietu saini.
     Un sākas viss no gala! Atkal kaut kāds pagātnes sveiciens, kas nes sev līdzi dzīvībai bīstamus noslēpumus? Vai, vēl labāk, tagadnes pieskāriens, kas var būt bīstamas dzīvībai. Viņiem to vajag?
     Taču Grāfs nelikās mierā. Vispirms pamatīgi aprūcis saini, viņš devās uzbrukumā – iesita tam ar ķepu, pabakstīja ar purnu, apgāza, pavalstīja, līdz beidzot, atzinis par nekaitīgu, aiz paspurušās auklas atvilka pie Mika kājām. Tā teikt, še, ņem un dari kaut ko!
     Ļoti negribīgi, iekšēji pretodamies, Kaķītis ienesa smago saini hallē. Tālāk ne. Izpētīs tepat.

 – Oho, Kaķīt-Mikucīt, kas tev tur ir? – no kāpņu pusstāva viņam uzsauca Anna. Viņa bija nākusi lejā gatavot tēju vecmāmiņai. Un pie viena palūkot, kur pazuduši abi skrējēji.
    – N-nezinu... Kāds atstājis uz lieveņa, – viņš pabikstīja atradumu. – Ko darīsim?
    – Kā – ko? Taisīsim vaļā! Tu taču pirmiņ kaut ko minēji par nekaitīgām nodarbēm, vai ne?
    Ak tad dzirdējusi gan?!

Izņēmis no kabatas Šveices nazīti, Miks uzmanīgi pārgrieza trīskāršās auklas. Attina četras kārtas brūna, bieza papīra, zem kura bija trīs kārtas pārtikas plēves, zem tās – divas kārtas mīksta flaneļa. Visbeidzot, kad halle jau sāka atgādināt noliktavu, viņi bija tikuši līdz saiņa noslēpumam...
    Lāde. Prāva, sena, skaista, darināta no tumškoka ar bronzas apkalumiem.
    – Kaķīt, tu būsi piesaucis, – Anna Elizabete paķircinājās un jau grasījās pieskarties lādes vākam, taču Miks viņu satvēra aiz rokas un apturēja.
    – Līzbet... varbūt pasauksim Egonu? Lai paķer savu pārnēsājamo laboratoriju, atbrauc pie mums un pārbauda. Sazin velns, kurš gar to lādi grābstījies un kas tur iekšā. Ja nu kas bīstams? Maz mums piedzīvojumu?
    Mikam taisnība. Lai kā negribētos, nāksies zvanīt Egonam.

 ...lādē nebija ne mēra sporu, ne indīgu čūsku, ne zilskābes pudelīšu. Tikai...
    Vēstule nodriskātā, sadzeltējuša pergamenta aploksnē. Priekšpusē, adesāta vietā ar melnu tinti kaligrāfiski uzvilkts "Ihrer Hochgeboren, der Baronesse von Berg"(Augstdzimušajai baronesei fon Bergai). Otrā pusē – tur, kur jābūt sūtītāja vārdam – X. Vēstule aizzīmogota ar sarkanu vasku. Zīmoga iespiedumā skaidri redzams pūķa atveids. Pūķa astei septiņi gredzeni.
    Otrais priekšmets bija grezni izšūts, ar tievu, sarkanu aukliņu savilkts smalkādas maisiņš. Tajā – viena veca, liela, nosūbējusi monēta. Sudraba dālderis. Un sakaltis, teju sabirzis rozes ziediņš.
    Lādes dibenā – draudzes reģistra grāmata. Biezi ādas vāki. Kirchenbücher 1795-1805. Viena lapa ielocīta. Teksts vācu valodā, asiem, gandrīz nesalasāmiem gotu burtiem.

 „...verschieden an gebrochenem Herzen Elisa von Berg, des seligen... hinterlassene Tochter, eingekleidet als Braut, doch ungetraut. Die Erde decke die Asche der Unschuldigen.”
    „...mirusi no salauztas sirds Elīza fon Berga, nelaiķa... palikusī meita, tērpta kā līgava, tomēr nelaulāta. Zeme lai sargā šīs nevainīgās pīšļus.”

Miks iekšēji novaidējās. Lai kurš bija atnesis šo saini, viens bija skaidrs – nekāda miera nebūs.

(Grāmata iznāks 2027. gadā.)