You are here

"Kriminālromānu rakstīšanai man vajag laiku!"

    TVNET, 2011. gada 1. novembrī

    Žurnālistes un rakstnieces Daces Judinas kontā ir jau otrais kriminālromāns - "Tase melnas kafijas" (pirmais – "Tik vienkārši" – iznāca pērn). Ar autori tiekamies jaunās grāmatas prezentācijas pasākumā, kad viņai laiks ir runāt starp autogrāfu dalīšanu un ziedu saņemšanu, bet fonā skan mūzika no filmām par Šerloku Holmsu un "X failiem".

    Vai tev pašai nebija pārsteigums, ka esi pēkšņi sākusi rakstīt kriminālromānus?

    Nebija gan. (Smaida.) Rakstīt sāku deviņdesmito gadu sākumā, un savu pirmo grāmatu "Tik vienkārši", kas iznāca pagājušogad, rakstīju piecpadsmit gadus. Varbūt ne gluži kā Andrejs Upītis savu "Zaļo zemi", bet pietiekami ilgi... (Smejas.) Rakstīju pa nodaļai – jauna nodaļa katrreiz tapa tad, kad mana dzīve meta kūleni vai mainījās kaut kas cits. Tad nāca lielais, garais maratons, strādājot Iekšlietu ministrijas avīzē un "Rīgas Balsī". Kā zināms, strādājot dienas presē, cilvēkam vispār neatliek laika grāmatas rakstīšanai.

    Tā mana dzīve meta kūleņus, līdz kādā brīdī izdomāju, ka gribu darīt to, ko gribu darīt, un veicu vienu absolūti pārgalvīgu gājienu, kuru absolūti nenožēloju, – faktiski dažos mēnešos pabeidzu tās septiņsimt lappuses... Atdevu izdevniecībā, un tad man ienāca prātā doma: mums taču nav kriminālromānu sērijas!

    Kaut ko šajā žanrā ir darījis Andris Kolbergs, Miermīlis Steiga, bet šā žanra sērijas, šķiet, tiešām nav.

    Deviņdesmitajos gados bija ļoti labs kriminālromānu rakstnieks Jānis Ivars Stradiņš, taču viņš diemžēl jau ir citos medību laukos. Tomēr viņš izdarīja ļoti daudz, uzrakstot sešpadsmit romānus, turklāt labus romānus.

    Vai esi pārņēmusi no viņa stafeti?

    Patiesībā detektīvs kā literatūras žanrs man vienmēr ir paticis – gan filmas, gan grāmatas. Man ir ļoti laba detektīvliteratūras bibliotēka, un es stāvēšu un kliegšu pilnā balsī, ja kāds man mēģinās iegalvot, ka tas ir vieglais žanrs vai, nedod Dievs, pavieglais žanrs. Galīgi nē! Domāju, ka tie detektīvi, kas tiek izdoti mūsdienās, ir veids, kā caur pasaku pieaugušajiem parādīt to bildi, to, kas notiek valstī – to, ko tu reizēm kā aktīvais žurnālists nevari uzrakstīt, jo – vai nu to vienkārši nedrukās, vai arī, ja nodrukās, tad tu par to "norausies".


    Ar padomdevēju un labu draugu - policijas ģenerāli Aloizu Blonski. Foto: Varis Eversons

    Ņemot vērā vēl to, ka Latvijā pētnieciskā žurnālistika pēdējos gados dažādu iemeslu dēļ ir tur, kur tā ir, un jaudīgie žurnālisti viens pēc otra aiziet prom uz sabiedriskajām attiecībām, dibina savas privātās kompānijas vai veido paši savus medijus... Tas arī liek drusku aizdomāties par to kustību, kas šobrīd notiek.

    Tu pie viena esi nolēmusi uzņemties arī pētnieciskās žurnālistes lomu?

    Vai pētnieciskās žurnālistes... Drīzāk teiktu, ka pēc tik daudz gadiem, ko esmu nostrādājusi dažādos medijos un visu laiku grozījusies šajā vidē, daudzas lietas es redzu citādāk. Negribu teikt, ka tagad būšu "donkihots" un uzreiz lēkšu uz ecēšām – tas būtu muļķīgi. Taču varu piefiksēt notiekošo un veidot tādu kā laikmeta hroniku. Iespējams, ka grāmatā "Tik vienkārši" man tas arī izdevās.

    Sižetus savām grāmatām tu smelies no dzīves vai gaidi mirkli, kad atlidos mūza?

    Pirmajai grāmatai pamatā bija ļoti daudz reāliju, kas tika literāri apdarinātas tādā romantiskā "mērcītē". "Tasei melnas kafijas" fabula ir pilnībā ir izdomāta, bet varoņiem ir prototipi. Tie, kas labi meklē, atradīs... (Domā.) Nav jau tā, ka es paņemu kādu konkrētu cilvēku, "nospiežu" viņu simtprocentīgi un iestrādāju savā grāmatā. Ir kaut kādas īpatnības un īpašības. Piemēram, es paņemu trīs cilvēkus un uztaisu no viņiem vienu. Varbūt kāds ir tik kolorīts, ka no viņa man iznāk trīs varoņi. Arī tā var būt. Galvenais ir vērot un redzēt.

    Kamēr tu strādāji Iekšlietu ministrijā, vai gadījās dzirdēt par kādu līdz galam neatrisinātu krimināllietu, kuru tev gribējās paņemt savai grāmatai?

    Bija gan vairākas lietas, bet ir tā, ka dažu cilvēku, kas bija ar šīm lietām saistīti, vairs nav mūsu vidū. Līdz ar to tēmu pietiek. (Aizdomājas.) Atvaļinātais ģenerālis Aloizs Blonskis man ir daudz stāstījis, un viņš nekad nevienam žurnālistam nav atteicis ne komentāru, ne interviju. Viņš ir bijis tik godīgs, cik varējis būt, – pret itin visiem, tādēļ acīmredzot nav neviena, kas par viņu būtu teicis kādu sliktu vārdu vai izrādījis necieņu.

    Pret mani ģenerālis vienmēr ir bijis sirsnīgs! Nezinu, uz kāda pamata mums tās sirsnīgās attiecības ir izveidojušās... Bet, ja man būtu vecaistēvs, es gribētu, lai viņš ir tāds. (Klusē.) Mēs netiekamies bieži, bet, ja tiekamies, tad tā kārtīgi un sirsnīgi. Viņš ir daudz stāstījis par saviem darba gadiem – gan par piecdesmitajiem gadiem, par pēckara laiku, kad pilns ar visādiem mošķiem un kas bija pilnīgi citāda kalibra mošķi nekā tagad; gan arī viņš man ir devis ievirzes nopietnākiem darbiem, kas būs ārpus šīs jaunās sērijas "Izmeklē Anna Elizabete". Šis tomēr ir tāds viegli ironiskais stiliņš.

    Anna Elizabete esi tu pati vai tas arī ir izdomāts tēls?


    Foto: Varis Eversons

    Anna Elizabete ir personāžs, kam varbūt ir dažas līdzīgas īpašības – nezinu, vai viņai ar mani vai otrādāk... (Smejas.) Bet ļoti iespējams, ka man būs turpinājums romānam "Tik vienkārši", jo pamazām sāk krāties materiāli par mūsu laiku. Mums ir bijusi saruna ar Nacionālo kinocentru, bet tas ir tādas skaistas idejas līmenī, ka varētu tapt filma pēc "Tik vienkārši" motīviem, taču viņi rekomendēja, ka man vajadzētu grāmatai pierakstīt klāt ceturto daļu, lai darbība loģiski sasietos ar mūsdienām.

    Man sāk krāties materiāli, kas liek domāt, ka grāmatas galvenajai varonei Danei, kura aizlidoja uz Angliju, ir jāgriežas atpakaļ un kaut kas jādara lietas labā. Ar nolūku atstāju "vaļēju" finālu, jo nav īsti skaidrs par vēl vienu grāmatas galveno varoni, kas īsti ar viņu notika. Sākotnējais uzstādījums bija, ka viņam ir jāmirst, bet es viņu nomirdināt nevarēju... (Smejas.) Līdz ar to, man liekas, viņš ir visnotaļ dzīvs, un šā romāna galvenajai trijotnei vēl būs ko darīt.

    Teici, ka "Tasei melnas kafijas" tev top sērija. Cik grāmatas varam gaidīt?

    Ui... Šobrīd man uzmetumi ir 24 romāniem; redzēsim, kā veiksies ar īstenošanu... (Smejas.) Idejas jau visu laiku nāk klāt.

    Lai rakstītu šāda veida romānus, tev vajag kaut ko īpašu, kas iedvesmo?

    Vienīgais faktors – laiks. Viss pārējais man ir. Un tādu pili, kā Stāmerienas pils vai vēl kādu no vecajām, autentiskajām Latvijas pilīm, nevis tādu noglancētu un kā ar cukura glazūru pārklātu.

    TVNET



    Jaunumu izziņošana

    Izvēlieties jaunumu kanālu(s), kuriem vēlaties pierakstīties, vai atteikties.