You are here

Dace Judina, Arturs Nīmanis - SVILPOTĀJS (2022)

    SVILPOTĀJS
    Laika stāsti – 6. grāmata
    Sagatavošanā.

    Ekspedīcijas bāze

    Vēl arvien nav?
         – Nē.
         – Tik vēlu!? Un atkal pie debesīm supermēness...
         – Profesores kundze, tikai neuztraucieties, nav pirmā reize, kad viņi aizkavējas. Varbūt vienkārši benzīns beidzies, nu, vai auto salūzis...
         - Ko jūs runājat, Aini! Pats labi zināt, ka šis nav tāds gadījums. Tur pusnaktī patiešām nevienam nevajadzētu atrasties.
         - Jūs mani biedējat... labāk piemetīšu ugunskuram malku. sīgi...
         - Dariet gan tā. Es... iešu atlaisties. Jūs padežūrēsiet? Ja ko dzirdat, pasauciet, ja?
         - Protams.

    Nelielā četru telšu pilsētiņa, ko knapi apgaismoja tumši lāktījošā ugunskura zemās mēles, nekad vēl nebija izskatījusies tik vientuļa un pamesta.
        Viņi jau mēnesi apceļoja Latviju, vācot informāciju par neparastākajām vietām, ceļu melnajiem punktiem, noziegumu vietām, enerģētiskajiem krustpunktiem un spoku mājām, intervējot cilvēkus, filmējot un fotografējot, veicot mērījumus un pat ņemot augsnes un ūdens paraugus, lai mēģinātu noteikt, vai neredzamās pasaules dīvainībām nav kāds fizikālas vai ķīmiskas dabas cēlonis. Tā nu reiz šī projekta vadītāja, profesore Spokaine bija iecerējusi, un viņiem – piecu cilvēku lielai ekspedīcijas komandai – atlika vien paklausīt, neuzdodot liekus jautājumus.
        Līdz šim viss bija veicies gludi, ja vien, protams, neņem vērā Spokaiņu ierastos attiecību kašķus (kā mēdz būt, kad viens divreiz jaunāks par otru), treilerbusa vadītāja nemitīgo dzerstīšanos, baložpāra pārsaldināto dūdošanu un jaunā praktikanta klīnisko šaurpierību. Nez, no kurienes Spokaine viņu izvilkusi? Un kamdēļ? Lai pārvērstu dārgā vīra dzīvi par elli? Kā rādās, tas viņai tīri labi izdevās... 

    Patiesībā ekspedīcijas vadītājai Spokainei bija arī cilvēkiem piederīgs vārds – Lilija Ruķele, pēc laulībām – Spokāne. Traki tā un traki šitā. Rūķene vai Spokaine. Cik garš, tik plats. Bet, vai nav amizanti, abas iesaukas precīzi atbilda viņas hobijam – dīvainību un anomāliju pētīšanai. Daiļo mākslu akadēmijas kultūrvēstures profesores lielākā aizraušanās bija spoku un baismu stāsti, burvestību pasakas un teikas, šausmiņbildes un filmas. Jebkas, kas spēja izraisīt satraukuma un baiļu trīsas mūsdienu rāmā, pārtikušā, izglītotā un izvēlīgā pilsoņa kūtrajā būtībā. 

    Viņš, Ainis, ekspedīcijas grupai bija pievienojies nejauši. Patiesību sakot, ne gluži, drīzāk gan – vajadzības spiests. Vajadzēja uz laiku notīties no horizonta. Turklāt te pat solījās kaut ko maksāt. Nu, vecīt, vai tad grūti mēnesi pabraukāt apkārt, paelpot svaigu gaisu, pagulēt teltī un mazliet pastrādāt, pavadot Spokaini uz intervijām un filmēšanām. Interesanti, kāpēc viņa nekad nekur nedodas kopā ar savu vīru..?

    * * *

    Akmeņmeža šoseja

    Viņi skrēja, nē – bēga, pa biezās miglas klāto Akmeņmeža šoseju, izmisīgi cenzdamies nenovirzīties no vienīgā orientiera – raustītās baltās svītras, kas šajā baisajā, pūkainajā tumsā iezīmēja vienīgo saikni ar realitāti.
        Līdz tuvākajai apdzīvotajai vietai – septiņi kilometri...
        Migla blāķiem vēlās laukā no meža un no abām pusēm rāpās uz ceļa – drīz, pavisam drīz miglas sienas sakļausies, un viņi tajā noslāps kā vatē. Pazudīs, it kā nekad nebūtu bijuši. Un nekādi nākotnes atheologi neko neatradīs... 

    - Ei, tur priekšā sarkana gaismiņa! Tur stāv kāds auto! - gados jaunākais skrējējs, izrāvies priekšā, izsēca un piestāja, lai pagaidītu pārējos trīs, kuri klumzāja krietni patālu aiz muguras. - Nu, kas ir, veči un večas, saņemas, saņemas, tūlīt tiksim pie cilvēkiem, un šis murgs būs beidzies!
        Veči un večas bija pārītis mundru divdesmitpiecgadnieku, viņš un viņa, un nedaudz vecāks, taču pēc skata krietni nodzīvojies un aizelsies vīrišķis. Visi tērpušies ceļotāju drānās, sporta kurpēm kājās, apkrāvušies fotoaparātiem, kamerām un mērierīcēm.
        - Sarauj, sarauj, tūliņ būsim klāt! Jācer, ka šiem tur ir telefons, vismaz varēsim piezvanīt mūsējiem, lai neuztraucas. Māte barotāja droši vien Ainim matus no galvas noplēsusi, - jautri mēļoja jaunulis, uzmundrinādams pārējos.
        - Tu nemuldi, kukainīt, labāk paskrej uz priekšu un palūko, kas tie par braucējiem tur, tajā vāģī. Ne vienmēr tas, kas šķiet labs, tāds tiešām arī ir, - noņurdēja pavecākais skrējējs, dzīves krietni apņurcīts, jau apvelties sācis trīsdesmitpiecgadnieks – Raitis Spokāns, profesores Lilijas likumīgais laulenis.
        - Kā teiksi, Profesor, kā teiksi, - jaunulis neganti nosmīnēja un aizskrēja.

    Spokāns nošņirkstināja zobus. Profesor... Kā tad! Kāds profesors?! Viņš kā bija, tā palika Lilijas asistents, kurš tālāk par maģistru netiek, jo tas sievišķis viņu visu laiku nodarbina savos projektos, neļaujot ne augt, ne domāt, ne elpot. Nē, pie velna! Beidzot jātiek no tās raganas vaļā. Lai ko tas maksātu, par katru cenu!
        Ja tikai varētu saprast – kas bija tas, ko viņi – visi četri vienlaikus – šovakar un šonakt izjuta Akmeņmežā? Pretēji gidu un zinātāju rekomendācijām ieradušies šajā senajā svētvietā dažas minūtes pēc saules rieta, bruņojušies ar apkaimes karti, viņi bija patvaļīgi, bez pavadoņa iegājuši mežā, nicīgi sprauslājot par vecu sievu pļāpām un paskaļi zobojoties par Spokaines iemīļoto šausmeņu personāžiem...
        Līdz brīdim, kad biezajā vakara krēslā turpat līdzās kaut kas iečabējās, ieņurdējās, skaļi iešalcās līdz šim klusējušās simtgadīgo koku lapas, zem kājām iežļerkstējās purva rāva, uzvēdīja tāds kā trūdu smārds, bet no zemes, gar koku saknēm sāka celties un velties blīvas miglas kamoli... Pēkšņā panikā grupa vienoti metās bēgt. 

    - Profesor, profesor! T-tur... t-tur... - tikko pieskrējušais praktikants pārbīlī raustīja valodu. - T-tur n-neviena n-nav... v-vismaz n-ne dzī-dzīva... Viens beigts kabīnē, otrs – zem priekšējiem riteņiem.
        Nu, tas tad arī viss. Šī nakts acīmredzot būs pēdējā arī viņiem...

    * * *

    Ekspedīcija
    Pirms nedēļas. Vidzeme

     - Vācat spoku stāstus, jūs sakāt? Traki, vai? - puķoto lakatiņu aiz auss aizbāzusi, skaļi izsaucās ducīga mammele, kurai acīmredzot vajadzēja būt Podzēnu saimniecei. Tā vismaz bija teikušas bibliotēkas meitenes. Vispirms pa liepu gatvi lidz galam, tad pie lielā pēdakmens pa kreisi, pāri kviešu laukam, gar dīķi un sudrabvītolu, un tur jau būšot Podzēni. Ar visu saimnieci – apkaimes lielāko teiku zinātāju un stāstnieci.
         - Tieši tā – mēs apceļojam Latviju, apkopojot nemateriālās kultūras mantojumu, kurā ietilpst arī spoku un baismu stāsti, pasakas un teikas. Arī tās ir aizgājušo laiku kultūrliecības, - pacietīgi skaidroja Lilija. Jau kuro reizi. Faktiski – katru reizi, kad vien viņi piestāja kādās mājās, kuru saimniekiem bija stāstnieku slava... Ļaudis ne visai gribēja saprast un pieņemt, ka nopietnas mācību iestādes vēl nopietnāku pārstāvi varētu interesēt “tādas muļķības un bērnišķības”... Tā nu tas bija iegājies – viss, kas taustāms un izmērāms, skaitās, bet pārējais – “vecu sievu čaukstēšana”. 

         - Labi, labi. Izstāstīšu arī. Citādi laikam no jums vaļā netikt, vai ne? - Podzēniete piesēda uz bluķīša pie iekurtā ugunskura. Viesi iekārtojās zālītē. Tuvāk ugunij.

    Vēl pirms brīža spoži gaišais pagalms bija ietinies zaļgani dūmakainā vakarkrēslas seģenē – saulei aizkrītot aiz mūžseno koku galotnēm, sētā bija ienākušas stāstnieku labākās pavadones Dūmaka un Tumsa. Arī viņas gribēja dzirdēt Podzēnu saimnieces ilgi glabātos noslēpumus...

    - Ir mums te tāds... Maldu sils. Agrāk, sirmā senatnē tur bijuši kapi, - Podzēniete lēni iesāka savu stāstu. - Vēl tagad viena otra kopiņa saglabājusies – vairāk gan tādi kā sūnu un viršu pārklāti uzkalniņi, bet tomēr... Veci ļaudis zina teikt, ka tur nevajag rādīties pirms saullēkta, pēc saulrieta, pusdienlaikā un pusnaktī. Citādi varot iziet plāni. Nezinu, cik tajā tiesas, cik māņu, nekad neesmu mēģinājusi pārbaudīt. Mans tēvocis Pāvuls gan... pamēģināja. Vienu – pirmo un pēdējo reizi. Mja... Redz, kad brandvīns galvā, tad prāts... nu, jūs jau paši zināt, kur. Tā nu šis ar draugiem saderējis, ka pusnaktī aiziešot uz Maldu silu un saplūkšot viršus. Ierāvis drosmei simtnieciņu un aizgājis ar. Atgriezās gan tikai rīta pusē un stāstīja dīvainas lietas.
         Tikko iegājis Maldu silā, tā debesis nomākušās – līdz tam spoži spīdējušais mēness pazudis, zvaigznes apdzisušas, taču silā tik un tā bijis gandrīz gaiši – tāds kā blāvi zaļš spīdums nācis no zemajiem pakalniņiem...
         - Fluorescence, - nomurmināja Spokāns. - Elementāra fizika...
         Podzēniete aprāvās. Ekspedīcijas vadītāja Lilija pablenza uz vīru ar tik kaulainu aci, ka tas mirklī pielēca kājās un atvainojies pamuka nostāk.
         - Lūdzu, turpiniet, saimniec! - profesore palūdza. - Kas notika tālāk?
         - Khm, khm... - neapmierināti nokrekstējusies, Podzēniete paknosījās, it kā gribētu vēl ko teikt vai rāties, taču neizstāstītais stāsts laikam pārāk skaļi prasījās laukā. - Nu, labi... Tātad – atgriezās tikai rīta pusē. Pilnīgi sirms. Trīsdesmit gados. Prasām – kas noticis? Šis klusē. Dienu klusē, divas, trīs. Neēd, neguļ, acu priekšā izdilst un izkūst.
         Pēdīgi atzīstas – tonakt silā sastapis savu vecmāmiņu Madaļu. Kā jaunu un skaistu meiteni – sēdējusi uz pauguriņa un pinusi viršu vainadziņu. Sākumā nav sapratis, kas šī tāda, nodomājis – re, meiča kā oga, jāpiecērt! Sēdies blakām, metis roku ap pleciem, tak šī pavērusies viņā melnām acīm un noteikusi: “Nedari tā, Paulīt, citādi būs jānāk man līdzi.” Pāvulonkulim drosmes čarka ribās, gatavs gājējs! Prasa – kā smuko meiču sauc? Pinēja skumīgi paskatās un atteic – vai nu šis neatpazīstot, paša miesa un asinis jau vien esot. Madaļa tak. Pāvuls jau paliek domīgs, bet šī turpina: “Paulīt dēliņ, tu tak solīji nekad mani neaizmirst, kā nu tā nākas, ka jau trīs gadus neesi mani apciemojis? Labi vismaz, ka tagad tiekamies... Palīdzi man piecelties!”
         Pāvuls, lāga vīrs būdams un neko ļaunu nedomādams, satvēris sēdētājas roku, lai uzvilktu šo kājās, bet pēkšņi sajutis trakotas sāpes krūtīs un paģībis. Kad atmodies, debesis jau gaismojušās rīta saules pirmajos staros. Līdzās neviena nav bijis, tikai mazs viršu vainadziņš uz sūnām apaugušā pauguriņa. Krustus mezdams un Tēvreizi skaitīdams, klupšus krišus, pēdējiem spēkiem atklumburējis mājās... Tā, redz.
         - Un ar ko tas viss beidzās? - Lilija klusi pajautāja.
         - Ar ko beidzās? - Podzēniete nikni nošņācās. - Ar bērēm beidzās, lūk, ar ko! Nedēļu novāļājies uz gultas ne īsti dzīvs, ne miris, vienvakar Pāvulonkulis tūlīt pēc saules rieta izremsās no gultas, noteica “Jāaiziet pēc tā vainaga!” un novēlās beigts. Bet trakākais notika pēc bērēm. Kad nākamajā rītā aizgājām uz kapiem pārlūkot, vai viss kārtībā, pašā krusta pakājē ieraudzījām mazu viršu vainadziņu... No tās reizes no mūsu dzimtas neviens pat ar koku nav piedabūjams spert kāju Maldu silā.

    - Gribat, izstāstīšu jums pasaciņu par Svilpotāju? - drūmo noskaņu jautri pārtrauca Ainis. - Es nezinu, kas tas tāds ir un no kā pārtiek, taču es ar viņu sadzīvoju jau gadus divdesmit. Parādās ikreiz, kad jānotiek kaut kam savādam vai nelāgam. Tas ir, nevis parādās, bet uzrodas kā svelpjoša skaņa – reizēm ass, spalgs svilpiens, citkārt maiga, liega svilpošana...
        Vēl pavisam nesen, pirms pašas došanās ekspedīcijā gadījās sastrīdēties ar... kādu cilvēku. Emocijas sita augstu vilni. Negribēju sarunu turpināt, uzlēcu mocim sedlos un braucu uz darbu. Braucu ātri, pat priekš sevis ļoti ātri. Te pēkšņi vienā brīdī jūtu – mocim pazūd jauda. Piestājos malā - motocikls vispār noslāpst. Toties man līdzās kāds sāk it kā izsmējīgi svilpināties. Pasvilpo, pasvilpo un... pazūd. Uzelpoju, mierīgi iedarbinu moci un rāmā garā, jau daudz prātīgāk aizbraucu uz darbu. Nu, sakiet, kas tas bija? Sargeņģelis vienkārši vairs netika līdzi un tāpēc apstādināja?
        Uz brīdi sastingušo klusumu pārtrauca profesores Lilijas satrauktā balss.
        - Svilpotājs, jūs sakāt? Bet vai jūs, jaunais cilvēk, zināt, ka man par Svilpotāju savākta pilna klade nostāstu? Ne jūs pirmais, ne vienīgais, kam ir savs Svilpotājs. Lūk, šī nu reiz ir tēma, ko es gribētu tā pamatīgāk izpētīt!

    (Grāmata iznāks 2021. gada nogalē.)

    Kategorija: 
    Laika Stāsti